Politika

29.04.2014.

Z!ŅAS TV: Aktualitātes 27.04.2014.

24.04.2014.

REITINGI.LV: Dr. Guntis Belēvičs aicina medijus pievērst uzmanību TTIP

Dr.Guntis Belēvičs aicina medijus pievērst uzmanību
Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumam jeb TTIP

Eiropas Savienība un ASV šā gada nogalē gatavojas slēgt vienu no nozīmīgākajiem līgumiem visā modernās politikas vēsturē – Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu jeb TTIP. Tas ietekmēs ikvienu dzīves jomu arī Latvijā.

Ņemot vērā, ka līgums paredzēs brīvu preču, tai skaitā, pārtikas apriti starp ES un ASV , turklāt ASV prasības pārtikas drošības un veselīguma jomā ir zemākas nekā ES, mūsu bērnu un pašu veselība tiks bojāta ar lēto no ASV importēto pārtiku, kura satur ĢMO, augšanas hormonus un līdz šim ES aizliegtās E vielas.

• Apdraudējums atlikušajai lauksaimniecībai Latvijā – pēc TTIP spēkā stāšanās tiek paredzēta subsīdiju atcelšana jeb vienādu iespēju pielīdzināšana visiem – ja subsīdijas nesaņem zemnieki ASV, tādas nebūs arī ES.

• Vēl daudzi citi punkti, par kuriem G. Belevičs ir gatavs diskutēt klātienē.

Daudzās Eiropas valstīs jau izcēlušies nikni protesti prêt TTIP līgumu, kura visi četri līdzšinējie sarunu raundi noritējuši diplomātiskā slepenībā.

Dr.Guntis Belēvičs uzskata, ka Latvijas intereses šajā vēsturiskajā procesā nav tikušas pietiekami pārstāvētas. Viņš gatavs norādīt uz vairākiem faktiem, kuru dēļ Latvija šī līguma dēļ ne tikai draud pazaudēt savu tradicionālo lauksaimniecību, bet arī iekļūt simtiem miljonu vērtos tiesu procesos ar ASV korporācijām.

Dr.Guntis Belēvičs aicina medijus ne tikai atspoguļot informāciju par TTIP, bet arī noskaidrot visu Latvijas Eiroparlamenta deputātu kandidātu atieksmi pret to. Pats Dr.Guntis Belēvičs uz Eiroparlamentu nekandidē.

Dr.Guntis Belēvičs
Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents
03.12.2013.

HENRIKS BRODERS: „MĒS PIEDZĪVOJAM EIROPAS PĒDĒJĀS DIENAS”

 

Mīļie eiropietes un eiropieši,

veca krievu paruna saka: nemēdz būt neglītas līgavas, mēdz būt par maz šnabja. Bet to nevar attiecināt uz ekonomiku. Nevar skaisti svinēt ar sliktu noskaņojumu, pat tad nē, ja svinības pārceļ uz ungāru publisko namu. Šķērmi ir šķērmi. Nevar arī pilnā mierā un omulībā dziedāt „Ak, skaistie Ziemassvētki”, ja zini, ka kaimiņam deg māja. Jo māc nojauta, ka uguns var pārsviesties uz paša māju, vai arī, ka bez jumta palikušo kaimiņu nāksies uzņemt un uzturēt savā mājā. Grūti pateikt, kurš no iznākumiem kuram liekas smagāks.

Mēs piedzīvojam Eiropas pēdējās dienas. Ne jau fiziskā, drīzāk filozofiski-metaforiskā nozīmē. Līdzīgi kā to Kārlis Krauss paredzēja savā 1922. izdotajā monumentālajā darbā „Cilvēces pēdējās dienas”, tagad drīz būs klāt „Eiropas pēdējās dienas”. Nē, tās nevis vienkārši lēnām nāks un kaut kad būs klāt, tās jau tuvojas ar lēcieniem.

Šo pirmdien es tiešraidē skatījos Nobela miera prēmijas pasniegšanas Eiropas Savienībai svinības, paldies TV kanālam ARD par to. Es tiko biju pārcietis lidojumu no Vašingtonas uz Frankfurti un biju vēl nedaudz saguris. Bet šis saguruma veids padara prātu asu, lai arī visu vari redzēt neskaidri, toties starptoņus vari sadzirdēt vēl skaidrāk. Es pieņemu, es šajā telpā esmu vienīgais, kurš tika šīs svinības redzējis. Jo tās notika laikā, kad normāli ļaudis strādā, un tikai vientuļās mātes, karaliskās augstības un Briseles birokrātu piederīgie var atļauties sēdēt pie televizora, nedomājot, kā viņi varēs samaksāt apraides nodevas.

Tātad, es sekoju līdzi tam, kā Eiropas Savienībai tiek pasniegta Nobela miera prēmija, un es nezināju raudāt vai smieties. Apbalvot ES par to, ka tā Eiropā nosargājusi mieru, ir apmēram tas pats, kas apbalvot Pestīšanas armiju par to, ka tā nav iesaistījusies alkohola, narkotiku, mauku un ieroču tirdzniecībā. Vai arī godināt Starptautisko Sarkano Krustu par to, ka tas neuztur koncentrācijas nometnes. Starp citu – mierīgā Eiropa ir nevis miera garants, bet gan militāras intervencijas rezultāts, bez kura mēs te šodien nevarētu tā omulīgi kopā sēdēt, bet ja nu sēdētu, tad iespējams tikai tādēļ, lai nosvinētu pēdējo Kondora Leģiona (Legion Condor)[1] misiju. Nobela miera prēmijas pasniegšana Eiropas Savienībai atgādināja man kaut ko, kas bija dziļi paslēpts manā apziņā. Bet par cik es biju noguris, pagāja kāds laiciņš, līdz atmiņas pārvarēja ceļu līdz virspusei. Jā, tas bija tas! Tieši tā PSRS Komunistiskās partijas Centrālā komiteja apbalvoja pati sevi! Viens otram pasniedza ordeņus un apkārtējiem stāstīja – tas par ekstrēmi nozīmīgo ieguldījumu Eiropas un visas pasaules drošībā.

Kā tāds, kurš savas dzīves pirmos gadus pavadījis Polijā, es izjūtu vieglu alerģiju pret jēdzienu „miers”. Ne tāpēc, ka es būtu par karu, bet gan tāpēc, ka „miers” ir ģenerāl-alibi, ar kuru var tikt attaisnots jebkurš barbarisms. Arī Berlīnes mūris mums tika pasniegts kā mieru nodrošinošs, arī mieru uzturošs, katrā gadījumā neizbēgams – šodien teiktu: bezalternatīvas pasākums. Un ja es šodien skatos uz akcijām, kuras rīko miera aizstāvju kustības, kuras mierīgi noraugās uz masu slepkavošanu Sīrijā, bet nenogurst demonstrēt pret vācu zaldātu misiju Afganistānā un pret Patriot-raķešu izvietošanu Turcijā, tad zinu es, ka pacifisms un kretīnisms ir tuvi radinieki.

Dienu pēc Miera prēmijas pasniegšanas Oslo, kura ir galvaspilsēta valstij, kuras iedzīvotāji jau divas reizes ir noraidījuši iestāšanos ES, es lasīju žurnālā „Die Welt” rakstu par briseliešu godkarības gadatirgu, kur līdz pat pēdējam brīdim notika strīdi un stīvēšanās par to, kurš Miera prēmijas pasniegšanas ceremonijas laikā drīkstēs runāt un kurš drīkstēs to pieņemt. Eiropas Komisijas prezidents Barrozo un Eiroparlamenta prezidents Šulcs, neraugoties uz termiņiem pilno kalendāru, strīdējās savā starpā kā vara podu taisītāji un mēģināja viens otru pastumt malā. Līdz beidzot, kā jau tas Briselē parasti notiek, tika atrasts kompromiss. Van Rompejs un Barrozo diplomu pieņems kopā, lai arī van Rompejs drīkstēs tam pieskarties pirmais. Iespējams, viņš drīkstēja to pat paņemt arī uz mājām, tur glāstīt un apmīļot, un beigās palikt zem galvas spilvena. Martinam Šulcam nācās apmierināties vien ar to, ka viņš drīkstēja iešķiebt savu galvu, lai uz viņa kakla bantē varētu pakārt medaļu. Tomēr kaut kas. Toties beigās bija grupas foto: tas simbolizēja vienotību un piekrišanu – tā vēl viena paralēle ar PSKP CK paradumiem. Ja vien Jūs meklējiet kādu izskaidojumu šim Briseles  alfa tēviņu iedomības tirgum, tad iesaku apmeklēt attiecīgās mājas lapas.

Hosē Manuels Barrozo vismaz ir studējis ekonomiku un sociālās zinātnes, ir arī pasniedzis vairākās universitātēs. Viņa sociāldemokrāti ir konservatīva partija, kura Eiroparlamentā pieder Eiropas Tautas partijas frakcijai. Viņš ir bijis Portugāles ārlietu ministrs un premjerministrs līdz 2004.gadā tika aicināts pildīt ES Komisiju prezidenta pienākumus.

Hermanis van Rompejs, pirmais Eiropas Padomes patstāvīgais prezidents sāka savu politisko karjeru kā Flāmu Kristīgo demokrātu jaunatnes organizācijas priekšsēdētāja vietnieks, un pateicoties savai neuzkrītošajai un atturīgajai uzvedībai tika ieguvis iesauku Sfinkss. Arī laikā no 2008.gada decembra līdz 2009.gada novembrim, kad viņš bija Beļģijas premjers, viņam izdevās palikt nepamanītam lielākajai daļai beļģu. Tikpat mīklaini ir, kādas funkcijas kā patstāvīgais Eiropas Padomes priekšsēdētājs viņš vispār pilda. Viņa termiņu kalendārs, kurā katrs var ieskatīties Eiropas Padomes mājas lapā, rāda, ka pagājušās nedēļas ceturtdienā viņam bija:

17:00 tikšanās un domu apmaiņa ar Eiropas Parlamenta prezidentu Martinu Šulcu;

17:30 grupas foto;

17:45 pirmā darba sēde;

20:00 darba vakariņas vienlaicīgi ar preses konferenci.

Kas par satraucošu, piepildītu eksistenci Eiropas idejai kalpojot!

            Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs ir viens priecīgs reinzemietis, ar kuru gribētos katru nedēļu kopā svinēt Weiberfastnacht[2]. Savā iepriekšējā dzīvē viņš bija Virzelenas (Würselen) pilsētiņas, kas pie Āhenas, birģermeistars un šajā kapacitātē, kā to var lasīt Vikipēdijā: „bija īpaši atbildīgs par izpriecu baseinu Aquana”, tagad gan, ņemot vērā pilsētiņas budžeta stāvokli, šis viņa lēmums par izklaides peldvietas celtniecību tiekot vērtēts kritiski. Tas nozīmē: izklaides peldvieta ir smagi situsi pilsētiņai pa kabatu. Toties ar šo Šulcs kvalificējās priekš dažiem svarīgiem uzdevumiem Eiropas Savienībā. Savā kabinetā viņš nodarbina biroja vadītāju, biroja vadītāja vietnieku, virkni asistentu un padomnieku, arī asistentu padomniekus un padomnieku asistentus, četrus cilvēkus kontaktiem ar presi, vienu runu teicēju, vienu runu rakstītāju, vienu dienas kārtības organizatoru, vienu biroja izsūtāmo, vienu sulaini un vienu šoferi. Pavisam kopā 38 darbiniekus, kuri ar viņu braukā šurpu turpu starp Briseli un Strastbūru. Ceļojošs eirokrāta galms.

            Kā jau biedrs Liktenis to grib, nesen Hamed Abdel-Samads un es apciemojām Šulcu, lai viņu intervētu. Cita starp viņš mums pateica sekojošu teikumu: „Ja Eiropas Savienība būtu valsts un tā iesniegtu iesniegumu, lai iestātos Eiropas Savienībā, tad šis iesniegums tiktu noraidīts. Demokrātijas substances trūkuma dēļ”. Tā piemēram, Eiropas Savienības Parlamentam nav tiesību ierosināt likumus, tas tikai var dot svētību tam, ko lēmusi Eiropas Komisija. Kāds no deputātiem, kuru mēs satikām, sauca to par „Protokola parlamentu” un teicās jūtamies kā VDR Tautas palātā (Volkskammer). Viens no Komisāriem mums paskaidroja, kāpēc nav nekādu pretrunu tajā, ka ES subsidē tabakas audzēšanu un vienlaicīgi finansē reklāmas kampaņas par tabakas kaitīgumu. Tā taču esot win-win-situācija, no kuras gūstot labumu visi, gan tabakas industrija, gan smēķētāji. Bez tam par tabakas subsīdijām atbildīgs esot viens no komisāriem, bet par par pretsmēķēšanas kampaņām pavisam cits.

            Pēc mūsu Briseles un Strasbūras apmeklējuma man vairs nav nekādu ilūziju. ES nerisina nevienu problēmu, ES pati ir problēma. Kopš reāli eksistējoša sociālisma beigām, kuram pēc tā reprezentantu viedokļa arī nebija alternatīvas, Eiropas Savienība ir masīvākais mēģinājums pilsoņus nodot aizbildniecībā un sabiedrībai atņemt demokrātiju. Mums vienmēr atkal skaidro, ka Eiropas Savienībai nav alternatīvas, jo Savienības sabrukšana nozīmētu ne tikai labklājības beigas, bet arī atdzīvinātu sen pārvarētus konfliktus līdz pat šķiru cīņai atsevišķās zemēs un kariem starp tām.

            Praksē tas nozīmē, ka: no mums tiek pieprasīts bez nosacījumiem uzticēties tam, kurš iebraucis ar vāģi mūra sienā un tagad sola, ka var uzņemties gan sasistā vāģa, gan bojātās mājas remontu.

            Bet: vai mēs dotu otru iespēju tam ārstam, kurš mums mandeļu vietā tika izgriezis aklo zarnu? Vai mēs uzticētos īpašuma pārvaldniekam, kurš mūsu īpašumu tika notriecis? Vai mēs vēlreiz rezervētu istabiņu viesnīcā, kurā mūs aplaupīja, jo signalizācija nedarbojās? Nē, mēs to nedarītu! Bet līdz ko runa ir par Eiropu, mēs to darām, jo mums nav izvēlēs. Lietai nav alternatīvas.

            Tātad mēs tikai bliežam tālāk nevis tāpēc, ka mēs par to būtu pārliecināti, bet gan tāpēc, ka mēs esam jau aiz atgriešanās punkta (Point of Return)[3].

            Manas dāmas un kungi, man tiešām nebija nolūka sabojāt jums Ziemassvētku noskaņu. Bet es negribēju palaist garām iespēju vērst jūsu uzmanību uz tām briesmām, uz kurām mēs visi kopā stūrējam.

            Atļaujiet man nobeigumā vēl vienu jautājumu: kurš no jums tic, ka pēc 3 gadiem ES vēl pastāvēs tās šīsdienas formā? Lūdzu paceliet rokas. Redzu, ka neliels vairākums. Tieši tā beigtos Titānika pasažieru balsojums īsi pirms izbraukšanas no Southemptonas ostas. Es novēlu mums visiem labu ceļojumu!

 

Henriks M.Broder strādā par reportieri „Die Welt-Gruppe”. Šī runa tika noturēta privāti atzīmētā Ziemassvētku pasākumā Berlīnē 2012.gada beigās.

 Deutsche Wirtschafts Nachrichten, Public. 16.12.12., aktualizēts: 14.03.2013.

 

Tulkojis Guntis Belēvičs, runas teksts vācu valodā pieejams:

http://deutsche-wirtschafts-nachrichten.de/2012/12/16/hendryk-broder-wir-erleben-die-letzten-tage-europas/

 


[1] (vācu: Legion Condor) bija no vācu brīvprātīgajiem veidots militārais formējums, kas no 1936. gada jūlija līdz 1939. gada martam piedalījās Spānijas pilsoņu karā. Leģions karoja Franko nacionālistu pusē (no Vikipēdijas).

[2] Weiberfastnacht – ar to Reinzemē tradicionāli iesākas pilsētas ielu karnevāls. Katru gadu ceturtdienā pirms Rožu pirmdienas sievietes pārņem vadību un ieņem daudzās pilsētās rātsnamus. Par varas pārņemšanas zīmi viņas ar šķērēm nogriež vīriešiem kaklasaites un kompensē to ar buču.

[3] Point of Return – atgriešanās punkts – termins aviācijā: lidmašīnai līdz šā punkta sasniegšanai vēl pietiek degvielas, lai atgrieztos izlidošanas lidlaukā.

07.11.2013.

Бизнес класс: У НАС КАЖДЫЙ МОЖЕТ БЫТЬ РОКФЕЛЛЕРОМ

default default 1

25.06.2013.

Guntis Belēvičs: “Partijās jāstājas visiem, kam rūp šī valsts”

Uzņēmējs Guntis Belēvičs būs gatavs startēt arī Saeimas vēlēšanās, ja partija aicinās; viņš domā, ka partijās būtu jāstājas visiem, kam rūp Latvijas nākotne, un tām jākļūst daudzskaitlīgām.
Belēvičs nepārdzīvo, ka ar savu partiju Rīgas Domē netika; viņš jau tagad cer uz deputāta krēslu Saeimā.


Zaļās partijas līderis Rīgā, kura sarakstam gan neizdevās galvaspilsētā pārvarēt piecu procentu barjeru un iegūt kādu no mandātiem, teica, ka viņam esot visnopietnākie nolūki turpināt darboties un, ja partija teiks, ka viņš būtu derīgs ar savu līdzdarbošanos tuvākajās parlamenta vēlēšanās, Belēvičs startēs.

“Es uzskatu, ka katram cilvēkam, kas Latvijā spēj būt sabiedriski aktīvs, vajadzētu vismaz iestāties kādā no politiskajām partijām, nav ko gausties ne par ko, vajag iet un pašam darboties. Es gribēju sākt ar pašvaldību vēlēšanām, jo tā būtu bijusi ļoti laba skola. Tas, ka man ar pirmo piegājienu neizdevās, tas nenozīmē, ka es neturpināšanu. Es esmu gargabala skrējējs,” teica Belēvičs.

Pretēji Zaļo un zemnieku savienības līderim Augustam Brigmanim, Belēvičs domā, ka lēmums zaļajiem startēt ar atsevišķu sarakstu Rīgā, nevis kopā ar zemniekiem, bija pareizs. “Sasummēt kopā un teikt, ka rezultāts būtu bijis labāks, domāju, ka tāda aritmētika nedarbojas. (..) Domāju, ka šis lēmums bija pareizs,” viņš teica.

Viņš arī uzskata, ka cilvēkiem, kam rūp Latvijas nākotne, būtu jāstājas jau kādā no esošām politiskajām partijām. Vienmēr esot kārdinājums izveidot jaunu partiju, tomēr, viņaprāt, daudz pareizāks ceļš ir stāties jau esošās partijās.

Avots: kasjauns.lv

07.06.2013.

Zaļajiem vēlēšanās gan policija, gan zemenes putukrējumā

   Zaļajiem vēlēšanās gan policija, gan zemenes putukrējumā

04.06.2013.

Stendzenieks: reklāmas ierobežojumi slikti ietekmēja demokrātiju (tvnet.lv)

Pirmsvēlēšanu reklāmas ierobežojums atstāja smagas sekas uz demokrātiju, uzskata reklāmas aģentūras «Mooz!» radošais direktors Ēriks Stendzenieks.
Viņaprāt, valdošā koalīcija, mēnesi pirms vēlēšanām aizliedzot politiskās reklāmas televīzijā, cerēja uz medijiem kā sabiedrības sargsuni. Taču tā nerēķinājās, ka sargsuns Latvijas gadījumā ir spējīgs iekost tikai savējiem. Savukārt krievvalodīgo auditorijas daļu tas neskāra.

Lasīt vairāk

04.06.2013.

Kā līksmoja vēlēšanu naktī

51ad3943

03.06.2013.

LTV: “Izvēlies nākotni” – Rīgas mēra kandidāti

1.sižets


2.sižets

3.sižets

03.06.2013.

Radio “Baltkom”: Pašvaldību vēlēšanu kopsavilkums

1. daļa

2. daļa

3. daļa

Page 3 of 2512345...1020...»»