Vai varas maiņa Rīgā teorētiski bija iespējama?
Vai Rīgas vēlēšanu rezultāti ir pārsteigums? Nē, nav, ja mēs ar „rezultātu” saprotam to, ka Rīgas domes vara nemainīsies. Tas kļuva skaidrs vēl ziemā, īstenojoties diviem priekšnoteikumiem: pirmais bija NA paziņojums, ka tā startēs Rīgā atsevišķi no citām koalīcijas partijām, kas sadrupināja iespēju izveidot konsolidētu (bet, likumsakarīgi, ne sevišķi nacionālistisku!) kopsarakstu, kur koalīcijas partijas (ar vai bez citām partijām) apvienotu labākos spēkus gan savu vēlētāju mobilizācijai, gan ar mērķi ar SCGKR pacīnīties par svārstīgajiem vēlētājiem. NA izvēle nozīmēja, ka koalīcijas partijas cīnīsies ne tikai par varas nomaiņu, bet arī savstarpēji. Otrais priekšnoteikums īstenojās vēlāk, kad kļuva zināms, ka Reformu partija šīs vēlēšanas neuztver nopietni un pat tā īsti nemēģinās kļūt par reālu alternatīvu tiem vēlētājiem, kam nav īpašas simpātijas pret SC/GKR vai NA/V. Pēc NA lēmuma startēt atsevišķi, šis bija vienīgais ceļš, kas varēja valdības koalīcijas partijas kopīgi novest pie varas maiņas Rīgā – tad, ja tās kolektīvi spētu „pārklāt visu laukumu” (sākot no ļoti nacionālistiski noskaņotiem vēlētājiem, līdz vēlētājiem, kam riebjas šo jautājumu nemitīga gremošana PAŠVALDĪBU vēlēšanu kontekstā), vislielāko cīņu izvēršot tieši par to vēlētāju daļu, kas tikpat labi varētu nobalsot arī par SC/GKR. Skaidrs, ka šie vēlētāji pat neapsvērtu balsot par Nacionālo apvienību! Arī Vienotības iepriekšējo gadu politikā nebija daudz kā šo vēlētāju kategoriju uzrunājoša – drīzāk pat otrādi. Tādēļ Reformu partija bija vienīgais (labi, labi varbūt kaut kādā mērā arī „zaļie”!) politiskais spēlētājs, kas, ja atrastu spēcīgus kandidātus un izveidotu labu programmu, varēja sev „savākt” tos vēlētājus, kas nebūtu gatavi balsot ne par NA, ne Vienotību, bet nebūtu arī pārliecināti par SC/GKR.
