Mediji par Gunti

15.04.2014.

LTV.LV: Vides fakti

vides-fakti-20140329


Skatīties video

26.03.2014.

TV24: Aktuālā intervija ar Gunti Belēviču

Rīga TV24, 26.03.2014.

25.03.2014.

DELFI: Narkotikas par ‘legālām’ padarījusi ZVA un VI bezdarbība, pārliecināts Belēvičs

Narkotikas par 'legālām' padarījusi ZVA un VI bezdarbība, pārliecināts Belēvičs
Foto: LETA
Latvijā epidēmijas apmēru ir sasniegusi “legālo narkotiku” lietošana un tās izraisītās sekas. Šī “slimība” ielaista dēļ Veselības ministrijas nespējas vadīt tās pārraudzībā un pakļautībā esošās valsts iestādes – Zāļu valsts aģentūru (ZVA) un Veselības inspekciju (VI), pārliecināts ir Latvijas Aptiekāru asoicācijas vadītājs Guntis Belēvičs.

Pēc Latvijā spēkā esošā Farmācijas likuma tā dēvētās “legālās narkotikas” ir zāles.

Belēvičs ir pārliecināts, ka, lai šo lietu sakārtotu, nav jāizgudro ritenis no jauna. Atbilstoši Latvijas Farmācijas likumam “zāles ir … jebkura viela vai vielu salikums, ko var izmantot vai ievadīt cilvēka organismā … ar mērķi … pārveidot fizioloģiskas funkcijas, izraisot farmakoloģisku … iedarbību.” Tātad “spaiss”, neatkarīgi no tā, vai to nodēvē par “kaktusu mēslojumu” vai “pīpju tīrāmo līdzekli”, ir zāles. Par zāļu novērtēšanu, izplatīšanu un farmaceitiskās darbības licencēšanu atbild ZVA, norāda Belēvičs.

Savukārt Veselības inspekcijai atbilstoši noteikumiem ir jānodrošina zāļu tirgus uzraudzība. Veselības inspekcijai ir tiesības “aizliegt vai apturēt zāļu izplatīšanu”, “organizēt zāļu paraugu laboratorisko ekspertīzi”, “pārtraukt iedzīvotāju un patērētāju interesēm, veselībai un dzīvībai kaitīgu darbību vai bezdarbību”.

“Lai sāktu pildīt to, kas jau noteikts likumā, Veselības ministrei ir vajadzīga tikai politiskā griba, savukārt ierēdņiem – vajadzētu vismaz baidīties zaudēt amatu”, turpina Belēvičs.

“Delfi” jau ziņoja, ka jautājumu par “legālo narkotiku” ierobežošanu otrdien skata valdības sēdē – premjerministre Laimdota Straujuma (V) lūgusi Iekšlietu un Veselības ministrijas sagatavot informāciju par “legālo narkotiku” izplatību un to, kas būtu darāms, lai to ierobežotu.

Latvijas Aptiekāru asociācija apvieno farmācijas nozarē darbojošās fiziskās un juridiskās personas sekmīgai to saimniecisko un tiesisko interešu aizsardzībai, tādējādi veicinot farmācijas nozares vispārēju attīstību.

Avots: delfi.lv

20.02.2014.

DELFI: Guntis Belēvičs: Kompensējamo medikamentu līdzmaksājumi jāatceļ

Dr. Guntis Belēvičs, Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents

Guntis Belēvičs: Kompensējamo medikamentu līdzmaksājumi jāatceļ
Foto: LETA
Pacientu līdzmaksājumus kompensējamajām zālēm iespējams pilnībā atcelt, norāda Latvijas Aptiekāru asociācija, komentējot šonedēļ publiskoto Valsts kontroles revīzijas ziņojumu par kompensējamu medikamentu sistēmu, kas neaizsargā sabiedrības intereses, jo neskatoties uz medikamentu cenu samazinājumu, pacientu līdzmaksājums pieaug.

Pastāv vairākas iespējas, kā ne tikai samazināt, bet pilnībā atcelt pacientu līdzmaksājumus par kompensējamiem medikamentiem bez papildus naudas izdalīšanas no valsts budžeta.

Zāles nepieciešams un iespējams padarīt lētākas, mainot zāļu reģistrācijas politiku Latvijā: būtiski samazinot maksu par citās ES valstīs reģistrēto patentbrīvo zāļu iekļaušanu un uzturēšanu Latvijas Zāļu reģistrā, reģistrējot zāles īpašos klīnikām paredzētos iepakojumos, noņemot šķēršļus paralēli importēto zāļu ienākšanai Latvijā.

Tāpat arī zāles padarītu lētākas iespēja farmaceitiem brīvi atvērt jaunas aptiekas, skaidro Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents Guntis Belēvičs.

Aptiekāru asociācija jau vairākkārt aicinājusi Zāļu valsts aģentūru pazemināt maksu par patentbrīvo (ģenērisko) zāļu iekļaušanu un uzturēšanu Latvijas Zāļu reģistrā nolūkā pazemināt šo zāļu cenas ne tikai kompensējamajām, bet arī tām recepšu zālēm, kuras pacienti pilnībā apmaksā paši.

Valsts kontroles revīzijas ziņojums liecina, ka laikā no 2011. gada līdz pērnā gada pirmajam pusgadam, pacienta līdzmaksājums par kompensējamiem medikamentiem pieaudzis no vidēji 4.04 eiro līdz 5.31 eiro par recepti.

Līdzi ar to pašreizējā valsts politika nav efektīva un vērsta uz sabiedrības labklājību.

Latvijas Aptiekāru asociācija apvieno farmācijas nozarē darbojošās fiziskās un juridiskās personas sekmīgai to saimniecisko un tiesisko interešu aizsardzībai, tādējādi veicinot farmācijas nozares vispārēju attīstību.

Avots: delfi.lv

17.02.2014.

LNT Top10 (16.02.2014.)

13.02.2014.

Vides vēstis: KĀ ĪLENS IZ MAISA

dok0001 dok0002

dok0003 dok0004

dok0005 dok0006

11.01.2014.

LR1 raidījums “Zaļais vilnis”

Žurnālistes Anitras Toomas saruna ar Kokneses novada Iršu pagasta zemnieku saimniecības Zemitāni saimnieku Gunti Belēviču par to, kāpēc viņš pievērsies bioloģiskajai lauksaimniecībai un kāpēc dabisks, nepārveidots uzturs svarīgs cilvēces izdzīvošanai.

03.12.2013.

HENRIKS BRODERS: „MĒS PIEDZĪVOJAM EIROPAS PĒDĒJĀS DIENAS”

 

Mīļie eiropietes un eiropieši,

veca krievu paruna saka: nemēdz būt neglītas līgavas, mēdz būt par maz šnabja. Bet to nevar attiecināt uz ekonomiku. Nevar skaisti svinēt ar sliktu noskaņojumu, pat tad nē, ja svinības pārceļ uz ungāru publisko namu. Šķērmi ir šķērmi. Nevar arī pilnā mierā un omulībā dziedāt „Ak, skaistie Ziemassvētki”, ja zini, ka kaimiņam deg māja. Jo māc nojauta, ka uguns var pārsviesties uz paša māju, vai arī, ka bez jumta palikušo kaimiņu nāksies uzņemt un uzturēt savā mājā. Grūti pateikt, kurš no iznākumiem kuram liekas smagāks.

Mēs piedzīvojam Eiropas pēdējās dienas. Ne jau fiziskā, drīzāk filozofiski-metaforiskā nozīmē. Līdzīgi kā to Kārlis Krauss paredzēja savā 1922. izdotajā monumentālajā darbā „Cilvēces pēdējās dienas”, tagad drīz būs klāt „Eiropas pēdējās dienas”. Nē, tās nevis vienkārši lēnām nāks un kaut kad būs klāt, tās jau tuvojas ar lēcieniem.

Šo pirmdien es tiešraidē skatījos Nobela miera prēmijas pasniegšanas Eiropas Savienībai svinības, paldies TV kanālam ARD par to. Es tiko biju pārcietis lidojumu no Vašingtonas uz Frankfurti un biju vēl nedaudz saguris. Bet šis saguruma veids padara prātu asu, lai arī visu vari redzēt neskaidri, toties starptoņus vari sadzirdēt vēl skaidrāk. Es pieņemu, es šajā telpā esmu vienīgais, kurš tika šīs svinības redzējis. Jo tās notika laikā, kad normāli ļaudis strādā, un tikai vientuļās mātes, karaliskās augstības un Briseles birokrātu piederīgie var atļauties sēdēt pie televizora, nedomājot, kā viņi varēs samaksāt apraides nodevas.

Tātad, es sekoju līdzi tam, kā Eiropas Savienībai tiek pasniegta Nobela miera prēmija, un es nezināju raudāt vai smieties. Apbalvot ES par to, ka tā Eiropā nosargājusi mieru, ir apmēram tas pats, kas apbalvot Pestīšanas armiju par to, ka tā nav iesaistījusies alkohola, narkotiku, mauku un ieroču tirdzniecībā. Vai arī godināt Starptautisko Sarkano Krustu par to, ka tas neuztur koncentrācijas nometnes. Starp citu – mierīgā Eiropa ir nevis miera garants, bet gan militāras intervencijas rezultāts, bez kura mēs te šodien nevarētu tā omulīgi kopā sēdēt, bet ja nu sēdētu, tad iespējams tikai tādēļ, lai nosvinētu pēdējo Kondora Leģiona (Legion Condor)[1] misiju. Nobela miera prēmijas pasniegšana Eiropas Savienībai atgādināja man kaut ko, kas bija dziļi paslēpts manā apziņā. Bet par cik es biju noguris, pagāja kāds laiciņš, līdz atmiņas pārvarēja ceļu līdz virspusei. Jā, tas bija tas! Tieši tā PSRS Komunistiskās partijas Centrālā komiteja apbalvoja pati sevi! Viens otram pasniedza ordeņus un apkārtējiem stāstīja – tas par ekstrēmi nozīmīgo ieguldījumu Eiropas un visas pasaules drošībā.

Kā tāds, kurš savas dzīves pirmos gadus pavadījis Polijā, es izjūtu vieglu alerģiju pret jēdzienu „miers”. Ne tāpēc, ka es būtu par karu, bet gan tāpēc, ka „miers” ir ģenerāl-alibi, ar kuru var tikt attaisnots jebkurš barbarisms. Arī Berlīnes mūris mums tika pasniegts kā mieru nodrošinošs, arī mieru uzturošs, katrā gadījumā neizbēgams – šodien teiktu: bezalternatīvas pasākums. Un ja es šodien skatos uz akcijām, kuras rīko miera aizstāvju kustības, kuras mierīgi noraugās uz masu slepkavošanu Sīrijā, bet nenogurst demonstrēt pret vācu zaldātu misiju Afganistānā un pret Patriot-raķešu izvietošanu Turcijā, tad zinu es, ka pacifisms un kretīnisms ir tuvi radinieki.

Dienu pēc Miera prēmijas pasniegšanas Oslo, kura ir galvaspilsēta valstij, kuras iedzīvotāji jau divas reizes ir noraidījuši iestāšanos ES, es lasīju žurnālā „Die Welt” rakstu par briseliešu godkarības gadatirgu, kur līdz pat pēdējam brīdim notika strīdi un stīvēšanās par to, kurš Miera prēmijas pasniegšanas ceremonijas laikā drīkstēs runāt un kurš drīkstēs to pieņemt. Eiropas Komisijas prezidents Barrozo un Eiroparlamenta prezidents Šulcs, neraugoties uz termiņiem pilno kalendāru, strīdējās savā starpā kā vara podu taisītāji un mēģināja viens otru pastumt malā. Līdz beidzot, kā jau tas Briselē parasti notiek, tika atrasts kompromiss. Van Rompejs un Barrozo diplomu pieņems kopā, lai arī van Rompejs drīkstēs tam pieskarties pirmais. Iespējams, viņš drīkstēja to pat paņemt arī uz mājām, tur glāstīt un apmīļot, un beigās palikt zem galvas spilvena. Martinam Šulcam nācās apmierināties vien ar to, ka viņš drīkstēja iešķiebt savu galvu, lai uz viņa kakla bantē varētu pakārt medaļu. Tomēr kaut kas. Toties beigās bija grupas foto: tas simbolizēja vienotību un piekrišanu – tā vēl viena paralēle ar PSKP CK paradumiem. Ja vien Jūs meklējiet kādu izskaidojumu šim Briseles  alfa tēviņu iedomības tirgum, tad iesaku apmeklēt attiecīgās mājas lapas.

Hosē Manuels Barrozo vismaz ir studējis ekonomiku un sociālās zinātnes, ir arī pasniedzis vairākās universitātēs. Viņa sociāldemokrāti ir konservatīva partija, kura Eiroparlamentā pieder Eiropas Tautas partijas frakcijai. Viņš ir bijis Portugāles ārlietu ministrs un premjerministrs līdz 2004.gadā tika aicināts pildīt ES Komisiju prezidenta pienākumus.

Hermanis van Rompejs, pirmais Eiropas Padomes patstāvīgais prezidents sāka savu politisko karjeru kā Flāmu Kristīgo demokrātu jaunatnes organizācijas priekšsēdētāja vietnieks, un pateicoties savai neuzkrītošajai un atturīgajai uzvedībai tika ieguvis iesauku Sfinkss. Arī laikā no 2008.gada decembra līdz 2009.gada novembrim, kad viņš bija Beļģijas premjers, viņam izdevās palikt nepamanītam lielākajai daļai beļģu. Tikpat mīklaini ir, kādas funkcijas kā patstāvīgais Eiropas Padomes priekšsēdētājs viņš vispār pilda. Viņa termiņu kalendārs, kurā katrs var ieskatīties Eiropas Padomes mājas lapā, rāda, ka pagājušās nedēļas ceturtdienā viņam bija:

17:00 tikšanās un domu apmaiņa ar Eiropas Parlamenta prezidentu Martinu Šulcu;

17:30 grupas foto;

17:45 pirmā darba sēde;

20:00 darba vakariņas vienlaicīgi ar preses konferenci.

Kas par satraucošu, piepildītu eksistenci Eiropas idejai kalpojot!

            Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs ir viens priecīgs reinzemietis, ar kuru gribētos katru nedēļu kopā svinēt Weiberfastnacht[2]. Savā iepriekšējā dzīvē viņš bija Virzelenas (Würselen) pilsētiņas, kas pie Āhenas, birģermeistars un šajā kapacitātē, kā to var lasīt Vikipēdijā: „bija īpaši atbildīgs par izpriecu baseinu Aquana”, tagad gan, ņemot vērā pilsētiņas budžeta stāvokli, šis viņa lēmums par izklaides peldvietas celtniecību tiekot vērtēts kritiski. Tas nozīmē: izklaides peldvieta ir smagi situsi pilsētiņai pa kabatu. Toties ar šo Šulcs kvalificējās priekš dažiem svarīgiem uzdevumiem Eiropas Savienībā. Savā kabinetā viņš nodarbina biroja vadītāju, biroja vadītāja vietnieku, virkni asistentu un padomnieku, arī asistentu padomniekus un padomnieku asistentus, četrus cilvēkus kontaktiem ar presi, vienu runu teicēju, vienu runu rakstītāju, vienu dienas kārtības organizatoru, vienu biroja izsūtāmo, vienu sulaini un vienu šoferi. Pavisam kopā 38 darbiniekus, kuri ar viņu braukā šurpu turpu starp Briseli un Strastbūru. Ceļojošs eirokrāta galms.

            Kā jau biedrs Liktenis to grib, nesen Hamed Abdel-Samads un es apciemojām Šulcu, lai viņu intervētu. Cita starp viņš mums pateica sekojošu teikumu: „Ja Eiropas Savienība būtu valsts un tā iesniegtu iesniegumu, lai iestātos Eiropas Savienībā, tad šis iesniegums tiktu noraidīts. Demokrātijas substances trūkuma dēļ”. Tā piemēram, Eiropas Savienības Parlamentam nav tiesību ierosināt likumus, tas tikai var dot svētību tam, ko lēmusi Eiropas Komisija. Kāds no deputātiem, kuru mēs satikām, sauca to par „Protokola parlamentu” un teicās jūtamies kā VDR Tautas palātā (Volkskammer). Viens no Komisāriem mums paskaidroja, kāpēc nav nekādu pretrunu tajā, ka ES subsidē tabakas audzēšanu un vienlaicīgi finansē reklāmas kampaņas par tabakas kaitīgumu. Tā taču esot win-win-situācija, no kuras gūstot labumu visi, gan tabakas industrija, gan smēķētāji. Bez tam par tabakas subsīdijām atbildīgs esot viens no komisāriem, bet par par pretsmēķēšanas kampaņām pavisam cits.

            Pēc mūsu Briseles un Strasbūras apmeklējuma man vairs nav nekādu ilūziju. ES nerisina nevienu problēmu, ES pati ir problēma. Kopš reāli eksistējoša sociālisma beigām, kuram pēc tā reprezentantu viedokļa arī nebija alternatīvas, Eiropas Savienība ir masīvākais mēģinājums pilsoņus nodot aizbildniecībā un sabiedrībai atņemt demokrātiju. Mums vienmēr atkal skaidro, ka Eiropas Savienībai nav alternatīvas, jo Savienības sabrukšana nozīmētu ne tikai labklājības beigas, bet arī atdzīvinātu sen pārvarētus konfliktus līdz pat šķiru cīņai atsevišķās zemēs un kariem starp tām.

            Praksē tas nozīmē, ka: no mums tiek pieprasīts bez nosacījumiem uzticēties tam, kurš iebraucis ar vāģi mūra sienā un tagad sola, ka var uzņemties gan sasistā vāģa, gan bojātās mājas remontu.

            Bet: vai mēs dotu otru iespēju tam ārstam, kurš mums mandeļu vietā tika izgriezis aklo zarnu? Vai mēs uzticētos īpašuma pārvaldniekam, kurš mūsu īpašumu tika notriecis? Vai mēs vēlreiz rezervētu istabiņu viesnīcā, kurā mūs aplaupīja, jo signalizācija nedarbojās? Nē, mēs to nedarītu! Bet līdz ko runa ir par Eiropu, mēs to darām, jo mums nav izvēlēs. Lietai nav alternatīvas.

            Tātad mēs tikai bliežam tālāk nevis tāpēc, ka mēs par to būtu pārliecināti, bet gan tāpēc, ka mēs esam jau aiz atgriešanās punkta (Point of Return)[3].

            Manas dāmas un kungi, man tiešām nebija nolūka sabojāt jums Ziemassvētku noskaņu. Bet es negribēju palaist garām iespēju vērst jūsu uzmanību uz tām briesmām, uz kurām mēs visi kopā stūrējam.

            Atļaujiet man nobeigumā vēl vienu jautājumu: kurš no jums tic, ka pēc 3 gadiem ES vēl pastāvēs tās šīsdienas formā? Lūdzu paceliet rokas. Redzu, ka neliels vairākums. Tieši tā beigtos Titānika pasažieru balsojums īsi pirms izbraukšanas no Southemptonas ostas. Es novēlu mums visiem labu ceļojumu!

 

Henriks M.Broder strādā par reportieri „Die Welt-Gruppe”. Šī runa tika noturēta privāti atzīmētā Ziemassvētku pasākumā Berlīnē 2012.gada beigās.

 Deutsche Wirtschafts Nachrichten, Public. 16.12.12., aktualizēts: 14.03.2013.

 

Tulkojis Guntis Belēvičs, runas teksts vācu valodā pieejams:

http://deutsche-wirtschafts-nachrichten.de/2012/12/16/hendryk-broder-wir-erleben-die-letzten-tage-europas/

 


[1] (vācu: Legion Condor) bija no vācu brīvprātīgajiem veidots militārais formējums, kas no 1936. gada jūlija līdz 1939. gada martam piedalījās Spānijas pilsoņu karā. Leģions karoja Franko nacionālistu pusē (no Vikipēdijas).

[2] Weiberfastnacht – ar to Reinzemē tradicionāli iesākas pilsētas ielu karnevāls. Katru gadu ceturtdienā pirms Rožu pirmdienas sievietes pārņem vadību un ieņem daudzās pilsētās rātsnamus. Par varas pārņemšanas zīmi viņas ar šķērēm nogriež vīriešiem kaklasaites un kompensē to ar buču.

[3] Point of Return – atgriešanās punkts – termins aviācijā: lidmašīnai līdz šā punkta sasniegšanai vēl pietiek degvielas, lai atgrieztos izlidošanas lidlaukā.

25.11.2013.

LTV1: Cik maksā māksla Latvijā?

07.11.2013.

Бизнес класс: У НАС КАЖДЫЙ МОЖЕТ БЫТЬ РОКФЕЛЛЕРОМ

default default 1

Page 5 of 47««...34567...102030...»»