Moža pretinde – izstāde “Blīvā telpa”

Arterritory.com
19/12/2011

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē “Arsenāls” no 9. decembra līdz 2012. gada 29. janvārim ir apskatāma vērienīga izstāde “Blīvā telpa” ar vairāk nekā 120 darbiem no Dr. biol. Gunta Belēviča mākslas privātkolekcijas. Ekspozīcija aptver Latvijas vai ar Latviju saistītu 76 autoru darbus, kas tapuši laikā no 20. gs. 60. gadu sākuma līdz 2011. gadam. Iemiesojot nosaukumu “Blīvā telpa”, izstādē vienuviet sastopama laikabiedru radītā glezniecība, grafika, scenogrāfija, plakāti, tēlniecība, fotogrāfija un instalāciju māksla, īpaši spilgti iezīmējot Latvijas valsts vēsturē tik nozīmīgo periodu no 1980. līdz 1990. gadam.

Ekspozīcijas koncepta un iekārtojuma autori ir arhitekti Laura Belēviča (1981) un viņas dzīvesbiedrs Ārons Robins (1977), abi jau vairākus gadus dzīvo un strādā Ķīnā. Savukārt izstādes kuratore un apjomīgā kataloga sastādītāja ir mākslas vēsturniece Anita Vanaga, kura ir ilggadēja Gunta Belēviča kolekcijas kārtotāja.

Izstādes idejiskais šūpulis slēpjas polivinila auduma savērptās, elastīgās un gaismu vadošās polietilēna šķiedrās. Tas ir materiāls, no kā tapusi Lauras, Ārona un viņu kolēģa Fena Guočuaņa instalācija “Blīvā telpa”. Matēto taustekņu 3×3 m laukuma pirmais variants tika radīts 2007. gadā (saņemot atzinību Urbantine Project Londonas Dizaina festivālā), bet 2010. gadā piedalījās Venēcijas arhitektūras biennālē, Ķīnas paviljonā. Šobrīd instalācija ir iekļauta Gunta Belēviča privātkolekcijā un uz savas ādas ir izbaudāma “Arsenāla” otrajā zālē, kur tā kontrastē un saspēlējas ar Latvijas mākslas vēstures pēdējo desmitgažu paraugiem.

Instalācijas tapšanas vēsturi atstāsta Anita Vanaga – 2009. gada rakstā žurnālā “Studija”. Mākslas darba pamatideja kalpo arī par atslēgu privātkolekcijas izstādes iekārtojumam: “Doma par blīvo telpu neradās tukšā vietā. Arhitekti piedalījās konkursā par mūsdienu biroja telpu  konceptuālu risinājumu, līdz nonāca pie atklājuma, ka blīvai telpai programmu nevajag. “Radās drosme domāt tīri,” atceras Ārons. “Blīvā telpa” reaģēja uz pārsātināto vizuālo vidi, kas ir kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Instalācija piedāvāja kaut vai uz mirkli ar mainītas telpiskās vides palīdzību uztvert pasauli no jauna.

“Viena no lietām, kas mūs interesē,” stāsta Laura, “ir pētīt, kā mēs uztveram telpu. Mūsdienās cilvēkam ir ļoti daudz informācijas, ko pārstrādāt. Tas ietekmē uztveri. Ir interesants paradokss – jo blīvāka kļūst informācija ap mums, jo retinātāk mēs uztveram. Ja galerija būtu tukša un tajā nebūtu nevienas gleznas – kas liecinātu par telpu? Gaisma, atbalss, temperatūra. Mēs vairāk uzticētos maņām, taustei, ožai. Tad, kad telpa un vide ap mums kļūst blīvāka ar informāciju, mēs vairāk uzticamies redzei. Mēs sākam kategorizēt lietas: šī lieta pieder pie vienas kategorijas, tā – pie citas. Jo redze savā ziņā palīdz uztvert lietas no attāluma, piemēram, reklāmas lielos uzrakstus.

Mums šķiet, ka, tiklīdz cilvēks sāk paļauties uz redzi, zūd kontakts ar pārējām maņām. Tas ietekmē telpas uztveri. Ja to uztver pārsvarā ar redzi, telpa kļūst “retāka”. Šķiet, ka vairs nestrādā kompleksie uztveres līmeņi. Mūsu instalācija mēģina spēlēt ar šo parādību, radot momentus, kuros redze vairs nav būtiskākā. Aizpildot telpu ar blīvu matēriju, tiek atcelta redzes dominante pār pārējām maņām.”

Laura Belēviča un Ārons Robins ir arhitektu biroja FBRK līdzdibinātāji. Viņi iepazinās Vašingtona universitātē Sentluisā, kur abi studēja arhitektūru, iegūstot maģistra grādu (2006). Laura Belēviča ieguva atzinību “labākais diplomdarbs” par projektu –nepilngadīgo māmiņu centru Talsu rajonā – un arī “labākā studenta” titulu. Pirms tam viņa bija mācījusies sagatavošanas kursos Latvijas Mākslas akadēmijā un Rīgas Tehniskajā universitātē, kā arī Lailas Bogustovas zīmēšanas studijā, ir absolvējusi Rīgas Ekonomikas augstskolu (2000). Savukārt Ārons Robins ir beidzis Kalifornijas universtāti Losandželosā (University of California Los Angeles, 2000), kur studēja grieķu un latīņu valodu, ir apguvis dizaina pamatus Hārvardas universitātes Dizaina skolas vasaras kursos (Harvard University School of Design, 2000) un japāņu būvamatniecību un bronzas liešanu Vašingtona universitātē Sentluisā (Washington University in St. Louis, 2003).

 


Viena no izstādes “Blīvā telpa” kvalitātēm ir možu pārsteigumu sekvence. Sākot ar Ievas Epneres veidotajiem izstādes dalībnieku melnbaltajiem foto portretiem “Arsenāla” foajē, kuros kaligrāfiski tverts katras personības kodols; turpinot ar Ērika Stendzenieka reklāmu gaismas kastēm, kas iekļautas kolekcijā un kalpo par spilgtiem noteikta laika lieciniekiem, un visbeidzot trešās zāles savdabīgā atmosfēra, ko uzbur milzīgās dekorācijas un skatuves klātbūtne un lielais gleznu blīvums, pārsteidzot ar to, ka skatiens saglabājas mundrs visu ekspozīcijas laiku. Rotaļā ar apmeklētāja uztveri ekspozīcijas iekārtotāji ir guvuši iepriecinošu virsroku. Atklāts gan ir jautājums, vai prieks par pārsteigumiem ir vien mirklīga bauda, vai tomēr noturīga pieredze, kas nogulsnēsies un neizplēnēs. Pieļauju, ka atbilde radīsies vien pēc kāda laika, kuram ir jāpaiet, lai iespaidus varētu novērtēt.

Nenoliedzama ir interese par to, kā Laurai Belēvičai un Āronam Robinam pagāja darba process, strādājot ar vairāk nekā 120 dažādu laiku un atšķirīgu mākslinieku darbiem. Tāpēc Arterritory.com sazinājās ar Lauru Belēviču Ķīnā, pajautājot to viņai.

Kā notika darbs pie izstādes iekārtojuma un pēc kādiem principiem darbi tika grupēti un izvietoti?

Izstādi iekārtojām ciešā sadarbībā ar kuratori Anitu Vanagu. Darbu bija daudz. Kamēr Anita Vanaga strādāja Latvijā, sagatavojot katalogu, mēs Ķīnā sākām ar to, ka izdrukājām visu darbu attēlus mērogā, lai iepazītos ar kolekciju, saprastu, kā darbi telpā “uzvedīsies”. Ar šo attēlu kaudzi ieradāmies Rīgā un kopā ar Anitu Vanagu sākām tajā ieviest kārtību – galvenokārt izkristalizējot dažādo darbos apspēlēto tematiku.

“Arsenālā” bija iespēja izvietot darbus trijās telpās – tieši tik daudz kolekcijā ir centrālo darbu. Katrs no tiem ir atšķirīgs – tāpēc arī katra no telpām ir veidota atšķirīgi. Izstādi ievada mākslinieku portretu birztala, kas ir izvietota foajē. Savukārt instalācija “Blīvā telpa” iekārta pirmās zāles centrā – kā pretlīdzeklis, pretinde (antidote) sociāli politiskajai realitātei – darbiem, kas izkārtoti pa telpas perimetru. Telpa ir atstāta pustumsā – izgaismojot katru no darbiem atsevišķi. Telpa atkāpjas, ļaujot mākslai komunicēt un konkurēt; mākslas darbiem papildināt un turpināt vienam otru.

Savukārt pēdējās zāles galvenais darbs un jēdzieniskais centrs ir LNO izrādes “Burvju Flauta” scenogrāfija, kuras autors ir Ilmārs Blumbergs, – darbs par radīšanu un radošo spēju atjaunošanos. Tā ir unikāla scenogrāfija vienai no pasaulē vispazīstamākajām operām. Kolekcijā ietilpst šī darba radošais process (ideju skiču kolāžas, tērpu skices, makets), kā arī rezultāts (lielformāta fotogrāfijas, video ieraksts).  Bija skaidrs, ka būs nepieciešama atsevišķa “Burvju Flautas” zona – nokrāsojām to melnu un grīdai izvēlējāmies segumu, kas apmeklētājam radītu sajūtu, ka viņš vai viņa uzkāpj uz skatuves. Šī zona ir izvietota zāles dziļākajā stūrī: ienākot telpā, no tās ir saskatāmas tikai Svēto (operas scenogrāfijā visatpazīstamāko tēlu) ēnas. Tās, izstieptas un saliekušās zem “Arsenāla” arhitektūras, vienlaicīgi kalpo kā zīme un vēro pārējo telpu, mākslu un cilvēkus. Tā kā šajā gala zālē darbu ir daudz – ar perimetru vien bija par maz. Taču iekārtojumā bija arī svarīgi saglabāt caurspīdīgumu, izveidot daudz neparastu rakursu un vilinājumu skatienam. Pēc 3D maketa uzbūvēšanas un variāciju testēšanas, izvēlējāmies pārsteidzoši vienkāršu (pat šķietami garlaicīgu) izkārtojumu plānā, taču tādu, kas ļāva darbiem saspēlēties perspektīvā, atstājot brīvu telpu interpretācijai pašam skatītājam.

Ko Jums nozīmē mākslas kolekcija? Vai arī pati kolekcionējat mākslas darbus?

Mākslas kolekcionēšanai var būt ļoti atšķirīgi mērķi. Tā māksla, kas ir mūsu mājās, ir ļoti personīga – darbi ir dāvināti vai pirkti kādā īpašā pasākumā vai ceļojumā un atgādina par tajā brīdī piedzīvoto. Man interesanta šķiet tieši mākslas darbu neredzamā daļa – tā, ko bieži vien autors patur pie sevis.

Ko Jūs variet pastāstīt par instalāciju “Blīvā telpa”?

“Blīvajā telpā” ir jāieiet, lai saprastu, kā mainās sociālā distance, ļaujot atrasties cilvēkiem cieši līdzās. Instalāciju var uztvert kā atvērtas sistēmas mākslas darbu, jeb, kā teiktu dekonstruktīvisma pārstāvis franču filozofs Žils Delēzs, kā rizomu, kurā koncepts atklājas mijiedarbībā ar apstākļiem. Instalācija “Blīvā telpa” bija izstādīta Šendženas un Honkongas urbānisma arhitektūras biennālē Ķīnā (2007), Kambrijas grāfistes Ezeru apgabala Nacionālajā parkā kultūras un mākslas festivālā FRED (2008, Inspire Mark balva Londondas Kultūras Olimpiādes ietvaros) un Venēcijas arhitektūras biennālē Ķīnas paviljonā (2010).

www.fbrk.eu