Kas tie tādi tautas draugi un kā ar viņiem cīnīties

Jo tuvāk vēlēšanas, jo skaidrāk redzams, ka mēs atkal kāpjam uz viena un tā paša grābekļa: „Ievēliet mani, un viss būs labi!” Tas, ko es šodien gribu pateikt, nav domāts tikai veco un arī jauno partiju līderiem. Šīs manas pārdomas ir domātas visupirms manai mājas lapai, tātad tās atbalstītājiem.

Ir pagājis nedaudz vairāk kā gads, kopš manas mājas lapas atvēršanas, un man ir skaidrs, ka tas nav bijis veltīgi. Līdz šim to apmeklējuši vairāk kā 5100 cilvēku gandrīz 11 000 reižu. Manā mājas lapā ir reģistrējies 101 atbalstītājs. Paldies visiem manas mājas lapas lasītājiem, bet vissirsnīgākais paldies – maniem atbalstītājiem! Es, protams, saprotu, ka tie ir nevis mani, bet gan manis izteikto domu atbalstītāji. Vēl ar prieku gribu atzīmēt, ka daudzas manis izteiktās domas ir tikušas sadzirdētas un uzsākušas savu patstāvīgu dzīvi. Kaut vai: „Sociālisms ir beidzies!”, 2010.gada 5.maijā tieši zem šāda nosaukuma krievu avīzē „Бизнес&Балтия” bija publicēta mana pirmā politiskā intervija, kurā es noformulēju vienu no savām svarīgākajām domām: „Pats galvenais, lai mūsu šīsdienas politiķi saprastu, ka sociālisms Eiropā ir beidzies, un to vairs nevar uzbūvēt atsevišķā ES valstī”.

Šī gada laikā es vairāk, kā visā iepriekšējā dzīvē kopā, esmu lasījis, runājis ar gudriem cilvēkiem un galvenais – domājis par mūsu valsti. Daudzas no savām atziņām un idejām esmu izteicis radio, televīzijas, avīžu un žurnālu intervijās. Bet šobrīd atkal ir sakrājies tā, ka gribas kliegt. Tāpēc rakstu savai mājas lapai un tās lasītājiem.

Nu atkal mēs esam vēlēšanu priekšā, un lai nekāptu uz tiem pašiem, kā pirms gada, grābekļiem, man ir ko teikt, jo partijas atkal iet uz vēlēšanām ar plikiem lozungiem, bez mērķiem un bez idejām. Bet sākšu ar parlamenta atlaišanu. Parlamentu vajag atlaist divos gadījumos. Pirmais ir gadījums, kad valsts ir sabrukusi tik tālu, ka vairs nefunkcionē sabiedriskais transports, elektrība tiek pieslēgta tikai uz divām stundām dienā, ANO palīdzības organizācijas pieved pārtiku un medikamentus, zilās beretes apkaro marodierus, komandantstunda nav tikai 5 stundas diennaktī. Acīmredzot, tas nav mūsu gadījums. Otrajā gadījumā parlamentu atlaiž, lai uzsāktu valsts strauju virzību uz galvenajiem, lielajiem mērķiem. Un atkal tas nav mūsu gadījums. Parlamentu Zatlers atlaida, mērķu mums vēl aizvien nav, ir tikai lozungi!

Galvenais zaudētājs šajās vēlēšanās būs „Vienotība”, jo ar to uzticības mandātu, kas „Vienotībai” tika iedots, viņi nav spējuši izdarīt itin neko nākošo paaudžu labā. Viņi mums saka – Dombrovskis. Viņš krīzi apturējis, un tas tas „Vienotības” galvenais nopelns. Ar tādu naudu jebkurš būtu apturējis! Bet vai tiešām apturēja krīzi? Manuprāt, nekādu krīzi viņš nav apturējis. Tas, ko Dombrovskis izdarīja, nav tas, ko no viņa, es, mēs visi, gaidījām. Dombrovskis nepārvērtās no politiķa par valstsvīru! Šeit vietā atcerēties divas lietas. Pirmā – Vinstons Čerčils , kurš teica: „Politiķi domā par nākamajām vēlēšanās, valstsvīri – par nākamajām paaudzēm”. Par otro lietu Dombrovskis regulāri atgādina pats televīzijā „Vienotības” vēlēšanu videoklipā, kurā tautai atzīstas: „Latvijai vajadzīga attīstības stratēģija. Esmu pieaicinājis kolēģus no Somijas, Igaunijas, Vācijas”. Sak, ievēliet mani vēlreiz, un tad nu mēs stratēģiju radīsim!” Cerēt, ka kāds cits, izņemot mūs pašus, nodefinēs mūsu valsts intereses, parādīs, kā tās realizēt, un arī izdarīs mūsu vietā – ir atsvaidzinoši un bērnišķīgi naivi. Tieši šī iemesla dēļ es esmu Dombrovskī vīlies. „Vienotība”, Jūs jau vienreiz ar 33 balsīm parlamentā pabijāt! Sakiet, ko jūs ar tām balsīm esat nākamo paaudžu labā izdarījuši? Ja Dombrovska valdība būtu kritusi vai nu budžeta dēļ, vai elpu aizraujošo strukturālo reformu dēļ, tā būtu pavisam cita lieta! Tas būtu tas, kāpēc kritušajiem politiskajiem kareivjiem būtu vērts iedegt mūžīgo uguni un iet tur nolikt ziedus. Dombrovska problēma ir tā, ka viņa valdība jau nekrita politiskā kaujā. Dombrovska galvenā problēma ir tā, ka mēs vēl aizvien nevaram apspriest tās viņa trakās, radikālās idejas, kuru dēļ viņu reiz vajadzēja ievēlēt un kuru dēļ nācās atlaist. Jo šo ideju vienkārši nav!

Latvijas valstī vairs nedrīkst ievēlēt tādus „tautas draugus”, kuri solās sākt domāt par valsts attīstības stratēģiju tikai pēc tam, kad viņus ievēlēs. Jābūt taču tieši otrādi! Jāievēl tos, kuriem tāda valsts attīstības stratēģija ir! Tāpēc šobrīd atkal esam pie sasistas siles. Nāk jaunas vēlēšanas. Atkal mums jāvēlē par „tautas draugiem” (citu vienkārši nav), kuri solās sākt domāt pēc tam, kad viņus ievēlēs. Mums atkal ir kā tai kaimiņtautas sakāmvārdā: „Zirgs ne tikai nav pavāļājies, viņš pie tās vietas, kur pavāļāties, vēl nav pat pienācis”. Vēl nedaudz paturpinot uz šīs nots: “Tādi veči, kā mēs, uz ceļa nevāļājas. Tādi, kā mēs, vāļājas uz dīvāniem”. Diemžēl uz šī te politiskā dīvāna „tautas draugs” Dombrovskis arī novāļājās.

Bet nevar nepieminēt arī otru lietu. Viņam, Dombrovskim, ir grūti arī ko pārmest, jo viņš sasniedza un parādīja savu iespēju griestus. Ne velti Solvitai Āboltiņai radiorunā ir ar ko lepoties: „Mums ir premjers, kas nerunā!” Nu tad pateiksim viņam arī par to paldies! Tiešām, varēja taču būt vēl sliktāk. Tagad tas, ko viņš sastrādāja, izmaksā mums 2 miljonus latu dienā, varēja taču būt arī visi 10. Ko vēl izdarīja Dombrovskis? Visu laiku slēpās aiz aizdevējiem, tā kā mazs puika aiz mammas brunčiem, un teica, „ko tad es, – aizdevēji prasa!” Bet aizdevēji prasa tikai taisnu lietu: tērējiet tikai tik, cik ieņemiet! Bet Dombrovskis visu laiku taisnojas, aizdevēji tie sliktie, tie neļauj! Līdzīgi kā alkoholiķis Straupē, kurš pārmet dakterim, ka tas vairs neļauj dzert!

Nu tagad atkal, varbūt nedaudz citi, bet atkal „tautas draugi” tiks pie varas uz nākamajiem trim gadiem. Atkal bez idejām, bez stratēģiska redzējuma, bez jebkādiem ilgtermiņa priekšlikumiem, ko mums būtu apspriest vērts. Mēs atkal būsim tur, kur bijām pirms Zatlera Rīkojuma Nr.2. Mums par vadoņiem būs jauni, bet atkal „tautas draugi”. Tāpēc man ir būtisks jautājums, ko būtu vērts uzdot visiem “tautas draugiem”: vai viņi saprot to, ka, ja viņiem arī ir redzējums (vienalga kāds) valsts nākotnes attīstībai, bet ja tas netiek pausts skaļi mēnesi pirms vēlēšanām, tad tas pēc būtības ir tas pats, kas melot saviem vēlētājiem? Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka tās reformas, kas patiešām ir reformas, mums, labākajā gadījumā, prasīs gadus 15, lai sasniegtu Igaunijas šīsdienas līmeni. Nemānīsim sevi un citus, un tagad nerunāsim par it kā ātri sasniedzamu Somijas, Holandes vai Dānijas dzīves līmeni.

Kādam tad ir jābūt šim te lielajam mērķim? Lielais mērķis ir tas, kādu mēs gribam redzēt Latvijas nākotni pēc 100, 200 un 300 gadiem. Jūs teiksiet, vai tam kāda jēga? Jā, tieši tam ir jēga! Ilustrēšu to ar piemēru. Atgriezīsimies atpakaļ vēsturē, kad vēl nebija Latvijas valsts un vienlaicīgi palūkosimies arī uz mūsu valsts šobrīd aizņemto teritoriju. Atgriezīsimies zviedru laikos. Tas ir laiks, kad mūs kārtējo reizi atbrīvoja, nevis mums bija iespēja nodibināt savu valsti. Mēs nokļuvām Zviedrijas karaļvalsts sastāvā. Tad zviedri deklarēja – tagad te ir Zviedrija, un arī šeit darbojas visi Zviedrijas karaļvalsts likumi. Tie, citastarp, paģērēja bērniem no 6 gadu vecuma 4 ziemas iet skolā! Vietējie vācieši un varbūt arī latvieši zviedriem teica, mums te skolu nav! Zviedri teica – nekas, uzbūvēsim. Tad lūk – tās Latvijas daļas, kuras bija zem zviedru karoga, šodien, gribam to vai nē, ir gan izglītotākās, gan pārtikušākās. Teiksiet, sagadīšanās? Bet Latgale nebija zem zviedru kroņa. Latgalē izglītības līmenis arī pie visiem citiem atbrīvotājiem bija un palika zemākais izglītības līmenis. Man daudzi varbūt te iebildīs, bet mana pārliecība ir – tieši šādas lietas ilgtermiņā strādā. Par ko tad šobrīd ir runa? Runa ir ne par ko citu, kā vien par to, ka šādam ilgajam stratēģiskajam mērķim ir jābūt. Mans mērķis ir, lai Latvijā pēc 100 gadiem būtu 12  milj. latviski runājošu “apaļaču”, un viņi visi šīsdienas Latvijas iedzīvotāju pēcnācēji. Vai varbūt 15 milj. „apaļaču” pēc 200 gadiem, bet Latvijā viņiem ir jābūt! Ir svarīga vēl viena lieta – lai partijas liek mums priekšā definīcijas, lai mēs saprastu, par ko viņi runā. Mums saka – sociālais taisnīgums, atklātāka politika – nu pasakiet lūdzu, kas tas ir? Visi ir tā kā par, bet, kad sanāk kopā, tad izrādās visi, tomēr pret, jo sākumā nebija vienojušies  par definīcijām. Tā rezultātā ir kā tagad. Neviens valsts pārvaldē nevar saprast, kam jākontrolē 60 000 valsts amatpersonu deklarāciju. KNAB saka – VIDam, VID saka – KNABam. Un lai pasaka, kā katra partija saprot, kas tad ir valsts? Man valsts – tās ir dieva dotas tiesības nācijai attīstīties līdz tās augstākajam punktam, sasniegt spēju apvienoties savā valstī ar mērķi nodrošināt nācijas pastāvēšanu neierobežotā ilgtermiņā! Latvijas valsts mērķis nav 2012.gada budžeta sastādīšana, arī ne Saeimas ārkārtas vēlēšanas pēc Rīkojuma Nr.2. Mums visiem biežāk jādomā par savu valsti! Jādomā par Latviju! Tai skaitā jānodarbina sevi ar domu biežāk griezties pie valsts ar jautājumu – ko es varu darīt tavā (valsts) labā, nevis ar lūgumu, ko valstij vajadzētu darīt manā vietā vai manā labā. Te mēs nonākam pie šī te tālākā: politiķim, nākot uz vēlēšanām, nevajadzētu būt kā Dombrovskim, kurš atskārtis, ka ir varas virsotnē un nu sāk padomniekiem prasīt: ko lai tagad dara. Politiķim vajadzētu būt tādam, kurš, atrodoties šajā varas virsotnē, zin un spēj rīkoties pats. Mēs slīkstam melos (arī noklusēšana ir meli!), nekautrējamies ņemt no tautas naudu un tad atzīties: kā tad mēs varējām nesolīt! Tas, ko mēs saucam par „nepopulāru soļu speršanu”, tieši šie „soļi” ir jāpaziņo tautai pirms vēlēšanām. Mūsu šodienas apstākļos tas nozīmē tos skaļi pateikt tagad un tūlīt. Jo šo ieplānoto nepopulāro soļu pateikšana pēc 17.septembra jau būs melošana. Lai partijas pasaka: a) kāda ir tās vīzija valsts attīstībai 100, 20 un 10 gadus uz priekšu). Tāpat lai pasaka: b) kāda izskatīsies Latvijas valdība (izpildvara), ja viņi nāks pie varas – pie kam ļoti konkrēti: vai premjers būs ar vai bez premjera biedriem, kāds plānots ministru skaits. Mums visas valdības līdz šim atjaunotajā Latvijā ir bijušas ar ministriju skaitu, nevis, lai pārvaldītu valsti, bet lai sastādītu valdības. Lai partijas pasaka arī: c) kāds izskatīsies 2012., 2013., 2014. gada budžets? Ne jau detaļās, bet vismaz uz piecām A4 formāta lapām, kur būtu atspoguļoti: pieņēmumi, nosacījumi, prognozes ekonomiskajai attīstībai Latvijā, Eiropā, pasaulē, arī budžeta konstrukcija (rāmis). Un lai apgreido to katru gadu divreiz gadā! Tāpat katrai partijai būtu jāsniedz savs redzējums pa nozarēm un jānosauc konkrēti uzvārdi katram no vadošajiem posteņiem. Tas būtu nebijis revolucionārs solis Latvijas politikas vēsturē. Nebūtu peļami katrai partijai skaidri un gaiši nodefinēt arī viņu priekšlikumus visām tām amatpersonām, kuras ievēlētu Saeima viņu nākamās parlamentēšanas laikā. Šai sakarā lieku priekšā, kādai manā skatījumā būtu jābūt valdības konstrukcijai: ministru prezidents, viņš arī finanšu ministrs, tad ministrija Nr.2: Ārlietu ministrija, ministrija Nr.3: Lauksaimniecības ministrija, ministrija Nr.4:Tautas attīstības ministrs (izglītība, veselība, kultūra), ministrija Nr.5:Tautas labklājības ministrija (sociālā), ministrija Nr.6: Iekšlietu ministrija (tautas manta + valsts tehniskā infrastruktūra). Tā ir ministrija, kas nodarbojas ar tautas mantu (tā nav policijas ministrija), ministrija Nr.7: Aizsardzības ministrija, ministrija Nr.8: Tieslietu ministrija. Daudzi jautās, kur tad palikusi policijas (tagadējā iekšlietu) ministrija? Policija, pēc manas ieceres, ir atsevišķs dienests bez savas ministrijas. Saeima policijas priekšnieku (tāpat kā galveno ugunsdzēsēju), lai ieceļ uz 6 gadiem. Policijas un ugunsdzēsēju ar Saeimas balsojumu ieceltie priekšnieki tad arī lai piedāvā gan savu dienestu struktūru, gan arī lai rīkojas optimāli valsts atvēlētā budžeta ietvaros. Te to negribu izvērst. To darīšu pēc tam.

Ļoti svarīgs jautājums ir valsts pārvaldes efektivitāte. Šeit visupirms ir jārunā par valdības efektivitāti. Kas būtu mūsu valdībai jādara stratēģiski un ilgtermiņā mūsu nacionālo interešu attīstības vārdā? Nacionālās attīstības ministrijai būtu jābūt lauksaimniecības ministrijai – tā lai ir atbildīga par to, lai cilvēki arī turpmāk dzīvotu laukos! Lauksaimniecības ministrijas galvenais uzdevums: nodrošināt, lai mums ir cilvēki, kas piekopj nacionālo dzīves veidu tik ilgi, cik vien to varam atļauties!

Veselība, izglītība: šeit pamatā ir jābūt personīgai ieinteresētībai būt veselam un izglītotam. Valstij jārūpējas tikai par tiem, kas paši nespēj. Arī vecumdienu sociālā nodrošināšana jābalsta uz principu, lai tas būtu izdevīgi pašam. Caur šo kļūst vieglāk izprotama gan tā saucamā „maksas izglītība”, gan izglītība sabiedrības interesēs kā obligātā (kā represīva) izglītība. Tai jāizriet no tā, cik mēs lasīt un rakstīt pratējus gribam ap sevi.

Zatlera Reformu partija esot par obligāto vidējo izglītību. Lai Zatlera kungs pasaka, ko viņa partija ar to domā! Cik ziemas bērnam jāiet skolā? Es esmu par tādu obligāto izglītību, pie kuras bērniem jāmācās 2 gadi bērnu dārzā + 8 skolā (vai arī 3+7), kopā 10 ziemas. Uz to jābūt gataviem, jo, ja apkārt analfabēti – sabiedrībai tas ir neērti, tāpēc valstij (kas ir represīva) jāpiespiež. Tagad jau neviens nezina, cik mums ir analfabētu. Tirgus ekonomika (kapitālisms) balstās uz nevienlīdzību! Es arī gribētu braukt ar Rolsroyce kabrioletu (cik tas ir skaisti!). Bet es nevaru. Gribu, bet nevaru. Bet ir cilvēki, kuri var. Caur šo nevienlīdzību kapitālisms nodrošina dažādu preču ražošanu. Ne jau es to ieviesu.

Godīga valsts pārvalde? Godīga politika? Kurš tad iebilst? Bet tie ir pliki lozungi! Tās nav idejas! Bet man ir idejas un ir domas, kā šīs idejas realizēt. Idejas savukārt balstās uz pamatprincipiem. Galvenais no tiem ir princips, kas ir tas, kas jādara kolektīvi un kas ir jādara individuāli. Drošība ir kolektīva. Izglītība, veselība, pensijas – tās lietas ir individuālas! Arī pensijas sakrāšana. Katram! Šī fundamentālā principa ignorēšana, ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un arī ASV, ir novedusi pie vecās pasaules nekonkurētspējas.

Klasiskā valsts varas sadale ir: likumdošana, tiesu vara, izpildvara, mēdiju vara. Katrai no šīm varām ir savi galvenie uzdevumi. Bet valsts izpildvaras (valsts pārvaldei) galvenais uzdevums ir rūpēties par nodarbinātību. Tai jāgādā, lai valstī visiem būtu darbs (lai nebūtu bezdarba).

Kur ir Latvijas šābrīža problēma? Mēģināsim paskatīties uz to caur pašieinteresētības prizmu. Kur tad ir problēma? Katram indivīdam ir jāspēj pašiniciatīvi nodrošināt savu dzīvi pēc iespējas labi, bet sabiedrībai (valstij) jāgarantē tam tikai apstākļi (drošība). Valstij jāraugās, lai vieni neiegūtu savu brīvību uz citu brīvības ierobežošanas rēķina. Kur šobrīd ir Latvijas valsts ekonomisko problēmu negatīvisma sakne? Negatīvisma sakne ir vāji attīstīto un degradēto ražotājspēku kvalitātē. Kas ir šie ražotājspēki? Tie ir nekvalitatīvi darba devēji, nekvalitatīvi darba ņēmēji, nekvalitatīvi darba rīki. Letiņi brauc uz ārzemēm, nevis lai dibinātu uzņēmumus, bet brauc, lai ņemtu slikti apmaksātu nekvalitatīvu darbu. Caur šo ir jābūt katra indivīda ieinteresētībai paša izglītībā, lai nodrošinātu savu personīgo dzīves veidu maksimāli labi. Bet ja kādam piemīt uzņēmēja gars, caur ieinteresētību paša izglītībā radīsies arī māka nodrošināt darbu desmitiem, simtiem un vairāk darba ņēmēju. Ja šobrīd Latvijā nav labu darba devēju latviešu, tad jājautā, kāpēc uz Latviju kāliem vien nebrauc darba devēji angļi, šveicieši, franči? Kāpēc Rolex te negrib ražot savus pulksteņus stipri lētāk, bet pie sevis Šveicē maksā strādniekam mēnesī 15 000 franku? Atbilde ir skaidra – te neviens neprot tādu darbu darīt. Jo mums nav arī kvalitatīvu darba ņēmēju. Tā rezultātā – mūsu pirtsslotu ražošanas ekonomika. Caur tādu ekonomiku arī rodas šīs Latvijas nākotnei katastrofālās idejas, ka mums bez importēta darba spēka neiztikt. Tie ir meli, tas ir muļķības un purva malduguņu ceļš. Vācija, Anglija jau ir izgājušas šo ceļu un zina to, ko mēs vēl nezinām, proti, ka neatbrauks šeit darba spēks, kurš nu tik ražos un ražos, un strādās no rīta līdz vakaram ar mērķi nodrošināt Latvijas pensionāru intereses. Ja viņi atbrauks, tad tikai, lai nodrošinātu paši savas un savu daudzskaitlīgo ģimenes locekļu intereses. Pie kam uz to faktu rēķina, kas šeit ir jau radīti pirms simtiem gadu. Tas nozīmē – uz mūsu rēķina. Tie te atbrauks tikai patērēt. Mums beidzot jāsaprot, ka sociālisms ir beidzies. Ir jāsāk būvēt kapitālisms. Bet kapitālisms balstās uz nevienlīdzību. Ja nesapratīsim to, ka mums pašiem jātīra stacijas tualetes, tad te nekad nebūs 15 milj. „apaļaču”, līdz ar to te nebūs arī dziesmu un deju svētku, un vēl daudz kā cita, kas mums vēl šodien ir. Latvijai ir nākotne! Bet lai Latvijai tā būtu, šī nākotne ir jānodefinē šodien! Šī nākotne ir jānodefinē caur tiem soļiem, ko mēs darīsim katru dienu, katru nedēļu, katru mēnesi, tuvākos gadus un gadu desmitus ar valsts varas palīdzību.

Vēl par fiskālo politiku. Ne Latvijā, ne Eiropā, ne pasaulē nav ekonomiskās krīzes. Ir fiskālā krīze. Politiķi, pildot savu populistiskos solījumus, ir dalījuši sabiedrībai nenopelnītus labumus uz nākamo paaudžu rēķina. Ja tā dara gadu desmitiem, tad reiz pienāk diena, kad izdalīts ir tik daudz, ka kļūst skaidrs, ka arī nākamās paaudzes to nekad nespēs atmaksāt. Te svarīgi ir pateikt, mums nevajag mainīt Satversmi. Mums vienkārši vajag to sākt pildīt! Vajag mainīt Saeimas (arī Ministru kabineta) kārtības ruļļus. Vajag noteikt, ka budžetu Saeima var pieņemt tikai ar 2/3 balsu pārsvaru. Tas liks ņemt vērā arī opozīcijas viedokli. Bet ja Satversme tomēr jāmaina, tad tikai lai tajā ierakstītu, ka Latvijā drīkst būt tikai bezdeficīta budžets!
Vēl mums vajag nodibināt Valsts nākotnes fondu. Lai būtu, kur ieskaitīt 50% no ikgadējā budžeta pārpalikuma – nebaltām dienam. Ar otriem pārpalikuma 50% varētu dzēst valsts parādu aizdevējiem.

Guntis Belēvičs, 12.08.2011, 10:11

P.S. Atvainojos par valodas negludumiem. Uzlabošu un pieslīpēšu šo tekstu vēlāk. Ļoti gribējās to ātrāk pateikt.