Andra Jansona saruna ar Gunti Belēviču, pirmā daļa.
“Latvijas vēstnesis”, www.lv.lv
1.06.2010

Priekšvēlēšanu laiks, kad Jūrmalas mēru liek cietumā, kad, iespējams, noķer hakeri Neo, kad mīklaini pazūd pretrunīgi vērtēts advokāts un notiek arī citas nebūšanas, uzdzen neizskaidrojamas skumjas un aizgaiņā iedvesmu emuāriem uz ilgāku laiku.

Un tad manā mobilajā nopīkst īsziņa, kas pavēsta, ka kāda intervija jāklausās tur un tur. Belēviča kungs, vārdā Guntis, man ziņo ne tikai par savām desām, bet arī par to, ka intervija “Latvijas Avīzei” pieejama gan ierakstā, gan rakstiski. Īsziņa aizgaiņā skumjas un atmodina ziņkāri, kas gan varētu būt tajā intervijā. Izlasu un arī sāku medīt Gunti, kas man arī izdodas nedēļas laikā. Toties tieku pie 100 minūšu sarunas.

Vēsturiska atkāpe

29. martā uzņēmēji un pašvaldību vadītāji dibina kustību «Par Labu Latviju!». Jau pēc pāris dienām arī tā tiek nodēvēta par veciem vēžiem jaunā kulītē. Pēc pusmēneša Jaunzemes-Grendes kundze paziņo, ka kustība ir ne tikai vēži, bet arī resni, nobijušies runči. Gluži kā zvērudārzs. Mēnesi pēc dibināšanas uzņēmējiem ir dažādi viedokļi, kurai partijai pieslieties. Viņi nolemj, ka kustību vadīs Belēviča kungs, kurš jau 10. maijā izsaka domu par maksas izglītību pamatskolā un tādejādi konfrontē ar Izglītības ministriju. Vēl pēc nedēļas Belēviča kungu nomaina Andrejs Ēķa kungs. Vai tas būtu tādēļ, ka Belēviča kungs izsakās kritiski par Ēlertes kundzi? Taču nē! Pie vainas esot Belēviča kunga liberālie uzskati. Dīvaini gan. Turpmākajā gaitā kustība nosūta partijām konkrētas prasības, pieprasa nomainīt Pasaules Bankas misiju un neatbalsta progresīvo nodokļu sistēmu. Nu ko, vētrains un intriģējošs kustības sākums divu menešu garumā!

Ceturtdiena, 27.maijs

Guntis mani sagaida ar vārdiem: “ Saproti, Andri, es vienkārši esmu pārsteigts! Ebreji un krievi. Tie man tūlīt nāk palīgā.” Un tūlīt ienirst organizatoriskā tālruņa sarunā. Kādu labu laiku man ar viņu nav bijusi saskarsme, taču viņš joprojām ir tas pats Guntis Belēvičs. Kaismīgs, aizrautīgs un argumentējošs runātājs. Tik emocionāls un aizrautīgs, ka dažreiz pat grūti iespraukties pa vidu ar kādu vārdu. No tā arī cēlies emuāra virsraksts “Dialogs ar monologu”, kas tiks publicēts vairākos turpinājumos.

Es saņēmu Tavu īsziņu par īsto interviju „Latvijas Avīzei” un vienlaikus ieraudzīju, ka Tu esi nokļuvis priekšvēlēšanu cīņā gan saistībā ar kustību „Par labu Latviju”, gan pats par sevi. Pamanīju, ka Tavā intervijā ir daudzas lietas „par” un tikpat kā nav „pret”. Dažas Tavas idejas mani uzrunāja, dažas vēl ne, bet tas ir tikai dabiski. Reizē arī noskumu, ka preses cilvēki kā ceturtās varas pārstāvji bieži vien uztver cilvēkus kā masu, kam varētu iebarot dajebko. Cītīgi Izlasīju visu interviju. Ņemot vērā to, ka Tev ir daudz „par”, un intriģējošo faktu, ka Tu pēkšņi vairs neesi kustības priekšgalā, man radās vēlme atkal intervēt. Līdzīgi kā telšu pilsētiņas protestētāju pie Ministru Kabineta ziemā, kad gaisotne bija ar daudziem „pret”. Būtiskie mūsu šodienas intervijas atslēgas vārdi ir „par” un “pret”.

Pirmām kārtām es Tev piekrītu, ka mēs visi esam līdzvainīgi situācijā, kurā mēs esam nonākuši. Bet žurnālisti it īpaši. Es negribu teikt, ka visi. Šeit ir jautājums par to, cik Latvijā ir brīvas preses. Katra no latviešu avīzēm taču kādam pieder. Un tas ir atsevišķs jautājums citai reizei.

Tomēr pašā dziļumā žurnālists, vai viņa redaktors vai viņa avīzes īpašnieks, visi tie, kuriem kādā konkrētā mirklī vajadzēja kādu viedokli noslāpēt vai arī paust… viņi arī ir cilvēki un viņi arī ir šeit Latvijā, un esmu absolūti pārliecināts, ka sirds dziļumā viņi arī ir „par”. Tāpēc arī es esmu attīrījis galvu no daudziem sārņiem, varbūt ne visiem, un es vēlos uzrunāt to daļu katrā mūsu cilvēkā, kas ir „par”.

Ja mēs sāksim cīnīties „pret”, tad mums nav neviena, ar kuru kopā veidot labo Latviju. Saproti, mēs pirms 20 gadiem visi bijām „par” – latvieši, krievi, ebreji. Mēs bijām par Latvijas neatkarību, par atbrīvošanos ne no Krievijas, bet no Padomju Savienības. Tad mums brīvību uzdāvināja, Krievija un Jeļcins mūs uzreiz atzina: „Латыши, берите!” Tagad mēs esam brīvību dabūjuši, bet nezinam, ko ar to darīt. 20 gadus nezinām, ko darīt.

Labi, bija viens mērķis – iekļūt NATO. Tā ir būtiska brīvības sastāvdaļa. Caur to nāk drošība un garantijas, lai cik stulbi mēs šeit nebūtu, brīvība paliks un kāds nāks palīgā.

Un otro reizi Guntis nosaka: „Tas ir atsevišķs jautājums. Par to mēs parunāsim pēc tam!”

Bet par ES mēs vairs nebijām tik ļoti „par”, tur „par” un „pret” bija gandrīz līdzīgi. Ja šodien vajadzētu lemt šo jautājumu, interesanta būtu atbilde, kas būtu pārsvarā.

Mums ir tas, kas mums ir. Mūsu neatkarība, kas ir vissvētākais. Un mums ir mūsu valsts. Lai ko mēs par to šodien nedomātu, mūsu valdīšanas vai mūsu pašu dumjības dēļ, kur mēs visi esam līdzvainīgi, tomēr mums vēl šī valsts ir. Un tā ir brīnišķīga lieta. Mums nevajag vilkt svešas uniformas, iet ierakumos cīnīties cerībā atkal atgūt savu valsti. Mums vienkārši valsts vēl ir. Un vēl mums ir pieredze, [gūta] no grūtībām, no dumjībām, no tā, kā mēs esam nonākuši bedrē.

Nu tad noskurināsimies, paskatīsimies spogulī, sāksim saukt lietas īstajos vārdos un visi būsim „par” kaut ko. Par! Es domāju, ka Ērika Stendzenieka uzsaukums tautai ir dvēseles stīgas aizskarošs. Ļoti daudzi cilvēki varētu [zem tā] parakstīties. Ja ap to nebūtu pāris personas, ko vārdā nesaukšu, daudzi būtu parakstījušies.

Vēlos teikt, ka Stendzenieks ir ģeniāls cilvēks. Viņš uzrunā politiķus un virza viņus „par” virzienā. Par labu Latviju. Vai tauta noticēs, tas ir cits jautājums, to mēs redzēsim. Reklāmas kampaņas ir vērstas uz vidējo vēlētāju un vidēji mēs esam tādi, kādi mēs esam. Arī es esmu sapratis: „Es, Guntis Belevičs, esmu vidējais latvietis!” Ne gudrāks daudz par pārējiem, nedz stulbāks. Varbūt drusku vairāk skolās gājis, varbūt vairāk pasauli redzējis. Galu galā latvietis tāds, kādi mēs visi esam. Esmu letiņš.

Gribu teikt, ka esmu ļoti nacionāli noskaņots cilvēks, bet es neesmu nacionālists. Ieņemt galējās pozīcijas, kā magnētam plusus un mīnusus, ir ļoti viegli. Sauklis „pret”.

Lietas būtība ir tāda, ka demokrātijas apstākļos var nodibināt jebkuru partiju, kas teiktu, ka vajag salādēt visu latviešus vagonos un aizvest uz Sibīriju. Var nodibināt citu partiju, lai salādētu visus nelatviešus vagonos un aizvest uz Sibīriju. Mans lepnums ir tāds, ka neviena tāda latviešu partija neiekļūtu Saeimā, jo vidējais latvietis ir ļoti saprātīgs un uzreiz uzdotu jautājumu: „Pag, pag, par ko tad ir runa?!” Un arī vidējais nelatvietis ir tikpat saprātīgs. Arī partija, kas teiktu, ka Latvija jāatbrīvo no latviešiem iegūtu nulle komats nulle… procentus.

Ar šo visu vēlos teikt, ka mūsu sabiedrībā poli pastāv. 20 gadus kāds ir šo sūdu jaucis. Un aktīvi jaucot, it īpaši priekšvēlēšanu periodā, kāds ir nokļuvis vēlēšanās un pat Saeimā, tur nevajag pat deputātus vārdā saukt. Tā ir tāda мышинная возня, tāda peļu rosīšanās. Aiz pelēcības. Nekas no tā jau labs nav nācis klāt. Mēs neviens no tā neko neesam ieguvuši.

Mums, latviešiem, ir milzīgi paveicies ar krieviem. Tajā nozīmē, ka viņi ir līdzīgas mentalitātes cilvēki. Mēs esam ziemeļu tautas, kam raksturīga krāšana, gan bērnu izglītībai, gan vecumdienām. Tā ir tā lieta, kas ļaus mums izlīst no krīzes un saglābt Latviju. Kā krievi mīl savus bērnus, kā viņi viņus skolo! Mēs latvieši varētu daudz ko mācīties. Mēs esam kristieši. Redzi, tāpēc, ka mana meita tagad [strādā un dzīvo] Ķīnā, es zinu, kā ķīnieši mūs sauc. Viņi sauc mūs par apaļačiem! Un tā ir mūsu laime, ka mēs esam apaļači, ziemeļnieki, gana strādīgi, gan latvieši, gan krievi, mēs gribam, lai bērniem ir vislabākā izglītība! Es tiešām nesaprotu, kāpēc mums visu laiku iebaro šo sūdu?!

Kas ir šis sūds?!

Saproti, tas ir tas, ka normāli cilvēki nav gājuši politikā. Ka mēs visi savās galvās esam padomju laika bērnudārzu un skolu produkti. Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Par laimi ir izaugusi jaunā paaudze. Bet slikti ir tas, ka izaugušajai jaunajai paaudzei, kam gan latvieši, gan krievi, gan ebreji ir centušies iedot vislabāko izglītību, ko var gūt gan Latvijā, gan ārzemēs (Vācijā, Anglijā, Francijā, Japānā, Ķīnā)… tā būtu vislielākā traģēdija, ka šiem cilvēkiem Latvijā neatrastos vieta.

Japāņiem pēc [Otrā pasaules] kara bija ļoti daudz nabagu un tikai daži bagāti. Viņi attapās, ka vienīgā izeja no krīzes, lai Japānu no jauna uzceltu, ir likt cerības uz jaunatni. Viņi nolēma un tas bija nācijas lēmums visiem bērniem, neskatoties uz turības līmeni, iedot vienādas iespējas iegūt vislabāko izglītību un izcelt izcilības.

Es ceru, ka tā nenotiks, bet mūsu vislielākā kļūda būtu, ja mēs neizveidotu [darba] vietas mūsu jauniešiem, kuri guvuši izcilu izglītību. Viņi nevarētu ņemt dalību mūsu atmodināšanas procesā.

Pirmā emigrācijas vilnī uz Īriju un Angliju aizbrauca tie, kuri būtu ar mieru darīt jebkuru darbu. Latviešu tur ir tik daudz, ka viņi tur jau mirst. Tad, kad mēs uzzinām, ka galvenais nāves iemesls, 60 procenti, ir pašnāvības…

60 procenti?!

Es atbildu par saviem vārdiem. Tad es saprotu, ka dzīve viņiem tur nav salda, viņi labprāt atgrieztos. Bet tagad jau ir otrais vilnis – jaunieši, kuri ieguvuši izcilu izglītību Latvijā, viņi var atrast darbu savā specialitātē jebkur pasaulē, viņiem vairs nav diskomforta, viņi hierarhijā nav vairs apakšā, viņiem vairs nav jābaidās. Mēs atgrūžam savas izcilības tikai tāpēc, ka mēs viņiem nedodam dzīves telpu. Tikai tāpēc, ka kāds grib uzsildīt veco zupu par ķiļķeniem un klimpām. Edgara Liepiņa dziesma bija ģeniāla, tā nebija pret krieviem, tā bija pret Padomju Savienību, pret režīmu, no kā mēs gribējām tikt vaļā. Bet, kad esam tikuši vaļā, mēs aizmirstam, kāpēc to dziedājām. Kāpēc mēs joprojām sildām šo zupu un cenšamies mūs visus pretnostatīt?!

© Andris Jansons, 2010