4. Zinātne

Ar zinātni mums Latvijā arī ir tā, kā teica Edgars Liepiņš: „Tad ir, tad nav! Bet vairāk nav, nekā ir!” Tūlīt paskaidrošu, ko es ar to domāju.

Vispirms, kas mums ir? Ir tas, ka zinātnē mēs esam palikuši padomju laikos. Padomijas pašas vairs nav, bet Latvijas zinātnē vēl padomju laiki… Jo tur katrs vēl aizvien dara, ko viņš pats grib. Vai nedara neko un saņem. Jo var arī tā. Padomju laiki taču… Un tas, ka zinātnieki dara, ko grib, tā ir visīstākā sociālisma palieka! Tā varēja lielā valstī! PSRS. Tagad tā vairs nevar. Viņi, tie mūsu zinātnieki, jau nav slikti. Pat tie, kas nekā nedara… Bet ja valsts no viņiem nekā negrib… Ir labi, ka zinātnieki paši kaut ko grib… Bet nu tā vairs nevarēs…

Bet kā mums nav? Nav rezultāta mūsu valstij! Kur ir prece? Ir, Jūs sakāt? Varbūt arī ir. Bet pasakiet, kur! Gribu visu, to rezultātu, naudiņās, latiņos, santīmiņos kopā salikt, sarēķināt.  Saskaitīt galvā vai, ja vairāk skaitāms, tad uz papīra stabiņā, vai, ja ļoti, ļoti daudz, ko skaitīt, tad ar kalkulatoru… Ir jāsāk skaitīt! Skaitīt, kāds valstij no jums, zinātniekiem, labums! Nu, tajā ziņā, ka mums visiem labums, ne tikai pašiem zinātniekiem.

Kas vēl mums ir? Ir paši zinātnieki. Un tā jau ir vērtība pati par sevi. Bet kā viņus pabarot krīzes laikā? Es zinu… Pašiem vien būs jānopelna. Būs darbs, būs maize!

Pajautāsim zinātniekiem, bet katram atsevišķi, jo katrs no viņiem ir vērtība pati par sevi, gluži kā katrs no mums. Pajautāsim, kas mums, visas Latvijas iedzīvotājiem būs par to, ja mēs tieši tev, konkrētam zinātniekam, no mūsu knapās vēl neizzagtās tautas naudas ar jostu sajoztajā 2011.gadā iedosim 100 latu vai 1000 latu, vai 10000? Kas mums visiem no tā tiks? Pēc 6 mēnešiem, pēc gada, pēc diviem, pieciem, desmit, piecdesmit gadiem. Ko valsts par to saņems pretī? Vai vispār saņems? Ar entropiju vien būs par maz. Ar padomijas garu nu būs cauri. Ja jūs, zinātniek, varat to pateikt, varbūt dosim jums 200 vai 2000, vai visus 20000?

Un tam zinātniekam, kurš mācēs vārdos pateikt, kas mums visiem no viņa rosības par mūsu naudu būs, nu tam tiešām dosim! Zinātnieki izmirt nedrīkst! Zinātnieki vēl būs mums vajadzīgi!

Tātad, noskaidrojām, ka tiem zinātniekiem, kas dos mums labumu, tad tiem mēs maksāsim par viņu rosību ar mūsu nodokļiem. Bet pārējiem? Vai nedosim neko? Daļai tomēr dosim, bet caur augstāko izglītību! LVU, LTU, LSU, LLA (ka tik neaizmirstu kādu flagmani!) katedras pārcelsim uz īstu zinātnieku laboratorijām! Lai zinātnieki māca studentus! Lai dalās zināšanās! Lai ļauj pastrādāt uz īstas 21.gadsimta aparatūras! Lai studentiem acīs iedegas zinātkāres liesmas! Kaut dažiem! Tādi būs! Es zinu, kā tas ir! Kad liesmas acīs! Lai mums rodas jauno zinātnieku maiņa! Jo tieši tie mums vajadzīgi! Būs reiz beidzot jānāk jauniem veco vietā!

Jūs teiksiet nereāli? Teiksiet, ka tā nekur nav? Ka tā nevar? Nepareizi! Var! Citur ir, un mums arī vajag! Es pats tādā fakultātē mācījos. Kad Hodžkins un Hakslijs dabūja Nobela prēmiju par nervu impulsa teoriju (piecdesmitie gadi), bija skaidrs, ka viņi ir pēdējie fiziķi, kas saņem Nobela prēmiju par atklājumiem bioloģijā un medicīnā. Tāpēc ar PSKP CK lēmumu pie labākās PSRS medicīnas augstskolas Maskavas 2.medicīnas institūta (tagad Maskavas Pirogova 2.Medicīnas universitāte) tika izveidota īpaša Medicīniskās bioloģijas fakultāte. Ar trim specialitātēm: biofizika, bioķīmija un biokibernētika. Tur paralēli visiem bioloģiskajiem un medicīniskajiem priekšmetiem studentiem mācīja 12 semestrus fiziku, 8 semestrus ķīmiju, 6 semestrus matemātiku. Šo fakultāti izveidoja uz īstu zinātnieku laboratoriju bāzes. Mums, studentiem, vajadzēja braukāt pa visu Maskavu no vienas nodarbības uz otru, no vienas laboratorijas uz otru. No agra rīta, līdz vēlam vakaram. Katedras vadīja ZA un MZA akadēmiķi un korespondētājlocekļi. Jo valstij bija pasūtījums – saražot zinātniekus. Es zinu, tā tiešām bija!. Es pats to fakultāti pabeidzu. Es tur 11 gadus studēju biofiziku!

Tātad caur augstāko izglītību glābsim vēl vienu daļu zinātnieku. Ja viņi par augstākai izglītībai domāto naudu skolos mūsu bērnus! Lai Latvijai ir prece! Un laba augstākā izglītība! Labi izglītoti jaunieši! Tikai nozarēs, ko vajag Latvijai! Lai kaimiņvalstis savus kadrus skolo pašas! Lūk, to mums vajag!

Ko darīt ar tiem zinātniekiem, kuri neierakstās ne pirmajā, ne otrajā grupā? Nu tiem, kas nemāk pateikt, ko dos mums pretī par mūsu naudu, un nav gatavi mācīt studentus. Tā nevar būt mūsu valsts problēma!

Guntis Belēvičs, Dr.biol. 24.05.2010 9:05

Versija 3.3 24.05.2010 17:39