2010.gada 13.aprīlis

Prof. Maikls Hadsons

Latviju izposta divi globālie kari.

Ģeopolitiskajā frontē ir Aukstā kara žēlsirdības šāviens. Neoliberāļiem izdevies deindustralizēt Krieviju un pārējo bijušu Padomju Savienību, pārliecinot parlamentus atņemt valdības atbalstu ekonomiskai atjaunošanai. “Vašingtonas Konsenss” aizstāvējis politiku, kas paredz valsts uzņēmumu un zemes nodošanu jauntapušiem pašmāju oligarhiem, un palīdzēja tiem pārdot daļas rietumu investoriem. Sekojošais ekonomiskais sabrukums ir palīdzējis novērst nākotnes militāru pretošanos ASV hegemonijai.

Rietumu investori paši ved savu finanšu un īpašuma sociālo karu pret darbaspēku. Chicago Boys uzsākts Čīlē 1973. gadā, Margaretas Tečeres konservatīvo 1979. gadā un Ronalda Reigana ASV republikāņu pēc 1980. gada atbalstīts, šis klašu karš nonāk līdz Bila Klintona un demokrātu “Rubinomikai” pēc 1992. gada. Noraidot klasisko atšķirību starp nopelnītajiem ienākumiem (alga un peļņa) un nenopelnītajiem ienākumiem (ekonomiskā noma, finanšu maksājumi, ienākumi no zemes vai citiem aktīviem), šis globālais karš cenšas racionalizēt bijušās Padomju Savienības, Ķīnas, kā arī Trešās pasaules parādnieku valstu zemes un svarīgāko resursu privatizāciju.

Viņu mērķis ir atcelt regulējošo reformu un rentjeru bagātības taksācijas Progresīvo Ēru. Tādēļ, esot šīs uzvaras pār komunismu zaudētāju pusē, Latvija ievilkta šajā oligarhijas karā pret demokrātiju.

Rietumeiropa uzlūkojusi pēcpadomju ekonomikas kā tirgus savam pārprodukcijas eksportam (īpaši tam, ko subsidē kopējā lauksaimniecības politika) un banku kredītiem. Pēdējā lieta, ko rietumi vēlas, ir palīdzēt potenciālajiem konkurentiem attīstīties ceļā, kādā attīstījušies paši – aizsargājot tarifus, subsidējot ražošanu un lauksaimniecību, ieguldot infrastruktūrā, piemērojot sociāldemokrātisku regulāciju un progresīvu nodokļu politiku. Stratēģija paredz, ka globālie konglomerāti uzpirks īpašumus (par ar nodokļiem neapliekamiem kredītiem), kamēr Eiropas bankas paplašinās aizdevumu apjomu degvielas parāda burbuļiem.

Šī politika padarījusi Baltiju un citas pēcpadomju valstis ekonomiski atkarīgas un nespējīgas atmaksāt savus kredītus, ko tās tik ļoti strauji uzkrājušas pēdējās desmitgades laikā.

Kopš neatminamiem laikiem bagātā sabiedrības daļa uzņēmusies pienākumu atbalstīt vispārēju sociālo labklājību. Bet dažu pēdējo desmitgažu laikā interešu grupas ir uzlabojušas savu stratēģiju, lai atceltu šo principu. Finanšu lobiju vadībā tās atbalstījušas kampaņu par nodokļu sloga pārnešanu no nekustamā īpašuma un monopoliem uz darbaspēku, privatizētu valsts īpašumu un atbrīvotos no valsts regulācijas, lai bez ierobežojumiem izspiestu īri un nodevas. Rezultātā ir mainījies virziens, kuram rietumu civilizācija sekojusi gadsimtiem.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Eiropas Savienība (ES) ir svarīgākie spēlētāji šajā virziena maiņā. Viņi pieprasa, lai valdības uzspiež stingrākus plānus, samazinot nodarbinātību un valsts tēriņus tādām pamatnepieciešamībām kā skolas un slimnīca, un pārdod valsts aktīvus un uzņēmumus, lai samaksātu kreditoriem. Šie centieni ir polarizējuši ekonomikas. Kreditori atbalstījuši politiķus apmaiņā pret nodokļu likumu izmainīšanu, valdības uzskatu noregulēšanu un banku glābšanu (pat ārvalstu banku) ar valsts fondu starpniecību, kad tās nonāca sarežģītā situācijā slikto kredītu dēļ. Politiķiem tas jādara, jo pārāk lielais parāds samazina ekonomikas.

Latvija un tās Baltijas kaimiņi ir šīs pretrevolūcijas upuri. Kopš Padomju Savienības izjukšanas 1991. gadā viņi izmantoti kā laboratorija, lai lauztu liberālās Eiropas tradīcijas. Sākumam, radikālā nodokļu politika (smagi nodokļi darbaspēkam, gandrīz nekādi nodokļi īpašumam) aizstājusi tradicionālo progresīvo nodokļu sistēmu. Privatizācijas filozofija, neņemot vērā nomas vērtību, ko radījuši valsts ieguldījumi un vispārējs uzplaukums, aizstājusi jauktās ekonomikas tradīciju, kamēr finanšu politika iedrošina aizņemties ārvalstu valūtās par spīti tam, ka ienākumi ir vietējā valūtā.

Visbeidzot, nepastāv “valsts iespēja” pamatinfrastruktūras, banku vai citu dabisko vai tiesisko monopolu formā. Nepastāv arī valsts regulējums, lai uzturētu cenas līmenī, kas atbilst reālajām ražošanas izmaksām. Tā vietā neoliberāļi ir atspēkojuši Latvijas valdību un nodevuši ekonomiku ārvalstu īpašniekiem, kreditoriem un piegādātājiem. Šī politika aizpludina ekonomikas pārpalikumu, kamēr ārvalstu ekonomikas arī iegūst Latvijas darbaspēku un aizplūstošo kapitālu, kas nespēj atrast sev pielietojumu mājās.

Šīs politikas rezultātā nācijas, kas dominējušas Latvijā pagājušos gadsimtos ar militāru spēku, tagad to pašu dara finansiāli, ko ilustrē Latvijas nesenā kapitulācija Eiropas Savienībai un SVF jautājumā par aizdevumu nosacījumiem. Šis karš pret pēcpadomju ekonomikām uzspiež tādu pat ekonomisko bardzību kā SVF diktāts trešās pasaules valstīm pēdējā pusgadsimta laikā. Rezultāts ir parādu verdzība un neofeodālas privilēģijas, radot atkarīgas “maksas kabīņu”.

Neviena valsts ārpus pēcpadomju sfēras nav izmēģinājusi šādu eksperimentu. Tā mērķis ir pārbaudīt, cik tālu ir iespējams nospiest ekonomiku, pirms tās iedzīvotāji apmirst vai emigrē. Vispārsteidzošākais šajā visā ir tas, ka lietas tiek darītas brīva tirgus un pat Ādama Smita vārdā. Tomēr Smits un citi klasiskie ekonomisti definēja brīvos tirgus kā tādus, kas brīvi no zemes rentes, monopolu rentes un finansiāliem uzrēķiniem. Viņi radīja klasisku vērtības un cenu teoriju kā rīku, lai apstiprinātu aplikšanu ar nodokli šim nenopelnītajam ienākumam, kuru viņi uzskatīja par lieku maksu attiecībā uz izmaksu vērtību ar zemes renti priekšgalā.

Ekonomiskā rente ir vispārzināmas brīvpusdienas: ienākums bez korespondējošām ražošanas izmaksām. Tā vietā, lai ar nodokļu palīdzību likvidētu šo “tukšo” uzcenojumu bez izmaksu vērtības, ar nodokli tiek aplikts darbaspēks, un PVN tiek piemērots patēriņa precēm. Šie nodokļi palielina dzīves dārdzību un sadārdzina uzņēmējdarbības veikšanu, padarot Latvijas darbaspēku un ražotājus nekonkurētspējīgus. Tā vietā, lai ar nodokli apliktu zemes renti, lai minimizētu dzīves un uzņēmējdarbības izmaksas, noturot zemāk īpašumu cenas, un tā vietā, lai ierobežotu cenas, ko var noteikt monopoli, “neoliberālā” politika iegrūdusi ekonomiku dziļākā tirdzniecības un parāda atkarībā no ārvalstīm, lai finansētu hronisko strukturālo tirdzniecības deficītu, ko izraisījusi šī politika.

Latvija saskaras ar problēmu, kā nopelnīt ārvalstu valūtu, lai nomaksātu parādus ārvalstu valūtās, ko tā ir paņēmusi, un kā samaksāt par importu, no kura par atkarīgu to padarījusi atvērtā ekonomika, augstais nodoklis darbaspēkam un valdības atbalsta likvidēšana.

Latvijas tirdzniecības deficītu un pieaugošo ārējo parādu līdz šim finansējis hipotekārais kredīts, kas ņemts ārvalstu valūtā. Aptuveni 87% nekustamo īpašumu hipotēku ir eiro un citās ārvalstu valūtās, un nāk galvenokārt no zviedru bankām un to filiālēm. Šie aizdevēji nejautāja, vai šos aizdevumus būs iespējams atdot. Šīs bezatbildības cena neapšaubāmi būs maksātnespējas, kas draud iznīcināt viņu pašu kapitālu.

Arī Latvijas neoliberālajiem plānotājiem klājies slikti. Viņu politika finansēt tirdzniecības deficītu, aizņemoties pret jau esošu īpašumu (nevis investējot jaunos produktos, kas palielinātu eksportu vai izkonkurētu importu), varētu ilgt tikai, kamēr īpašumu cenas turpinās celties un ievērojama īres ienākumu daļa paliktu neieķīlāta parāda apkalpošanas maksas segšanai. Hipotēku aizņēmēji nodeva šo valūtu centrālajai bankai, kas to izmantoja, lai segtu iekšējos tēriņus par importu. Bet šī situācija varēja turpināties tikai tik ilgi, kamēr palielinājās nekustamā īpašuma burbulis.

Bet tā kā finansiālais un nekustamā īpašuma burbulis ir plīsis, ārvalstu banku aizdevumi ir izsīkuši. Valūta tagad tiek balstīta ar aizdevumiem no ārvalstu institūcijām – uz iznīcinošiem nosacījumiem, kas liek Latvijai samazināt savu ekonomiku vēl vairāk! Šī samazināšana padara Latviju vēl vairāk atkarīgu no ārvalstniekiem dēļ importa un patiesībā arī no nodarbinātības.

Tātad, kā ekonomika var atveseļoties? Neoliberāļiem nav atbildes. Tā ko viņi sauc par “brīvā tirgus” doktrīnu (parodija par to, ko “brīvais tirgus” nozīmēja Ādamam Smitam) kulminācija ir centralizēt plānošanu kreditoru rokās: ES, SVF un Skandināvu lobistu rokās, kuru vārdā kreditoru intereses pārstāv premjerministrs un Centrālās Bankas vadība pret parādos grimstošajiem latviešiem. Tā galu galā funkcionē neoliberāļu politika: nodot plānošanu no ievēlētu pārstāvju rokām (ekonomiskā demokrātija) finanšu sektora (oligarhu) rokās, kuru starpnieks ir starptautiskās finanšu aģentūras (dolāra hegemonija).

Šis cietsirdīgais eksperiments ir jāizbeidz. Latvijai jāizraujas no ekonomiskās un demogrāfiskās nāves spirāles, kurā to ierāvuši politiķi. Iegrūžot Latviju parādos ārvalstu aizdevējiem, kurus nav iespējams atmaksāt – un kropļojot tās konkurētspēju ar nodokli – neliberālā “reforma” (precīzāk, reakcija pret 20. gadsimta Progresīvās Ēras reformām) izraisa emigrāciju un sociālo sabrukumu. Ir pienācis laiks Latvijai atkal nostāties uz ceļa, kuru rietumu civilizācijas gājušas pēdējos astoņus gadsimtus, un neizvēlēties ceļu uz parādu verdzību un neodzimtbūšanu.

Latvijas radikālais vienlīdzīgā nodokļa eksperiments

Ikviena rietumu valsts finansējusi valsts izglītību, transportu un citas infrastruktūras investīcijas pirmkārt un galvenokārt no īpašuma nodokļa, kam seko progresīvais ienākuma nodoklis, kas galvenokārt gulstas uz bagātāko iedzīvotāju pleciem.

ASV sākotnējais 1913. gada ienākuma nodoklis prasīja tikai bagātākās sabiedrības daļas, 1 procenta iedzīvotāju nodokļu atskaites. Kapitāla ienākumiem tika piemērots tāds pats nodoklis kā algām un peļņai, ņemot vērā loģiku, ka kapitāla ieņēmumu efekts ir tāds pats kā nopelnītajiem ienākumiem: abi kalpoja, lai palielinātu neto vērtību.

Cīnoties pretī, rentjēru klases iztērējušas turpat gadsimtu, mēģinot atcelt progresīvo nodokļu piemērošanu. Fiskālo pārdali uz darbaspēku veicinājuši finanšu investori un īpašumu turētāji, meklējot ceļus, kā izvairīties no saviem tradicionālajiem fiskālajiem pienākumiem. Kapitāla ienākumi ASV tagad tiek aplikti ar nodokli tikai par pusi no apjoma, kas tiek uzlikts nopelnītajiem ienākumiem. Daudzas valstis neiekasē šādus nodokļus vispār, vai arī rada apstākļus, lai no tiem varētu viegli izvairīties. Darbaspēks slēptā veidā maksā regresīvu nodokli čeku ieturēšanas formā sociālās drošības un medicīnas apdrošināšanai, kā izmaksas tiek atrēķinātas no pamatbudžeta, kur tās atrastos augstākā nodokļu grupā. (Labāk pelnošie vadītāji no šiem nodokļiem ir atbrīvoti.)

Valsts un vietējā līmenī īpašuma nodokļi pakāpeniski, bet neatlaidīgi, tikuši aizstāti ar ienākuma un pārdošanas nodokļiem, kuru maksāšanas slogs gulstas uz darbaspēku un patērētājiem. Tas radījis nodokļu ieņēmumu samazināšanos, kas lika sašaurināt publiskos pakalpojumus, mazinot finansējumu vietējai labklājībai. Pretēji intuīcijai varētu šķist, ka augstas nodokļu likmes un protekcionistiski tarifi ir ar tendenci iet roku rokā ar izaugsmes rādītājiem – kamēr vien nodokļu ieņēmumi tiek investēti infrastruktūrā un citā ekonomiskajā atbalstā. Nesenākajā Amerikas un britu ekonomikas vēsturē periodi ar relatīvi augstiem ienākuma nodokļa līmeņiem bijuši arī tie ar augstākajiem izaugsmes rādītājiem un galarezultātā vismazāk polarizētajām nelīdzsvarotībām.

Iemeslu ir viegli saprast. Lai no kādas īres ienākumu daļas nodokļu iekasētājs atsakās, tā ir pieejama ieķīlāšanai bankām kā maksa par parāda apkalpošanu aizdevumiem īpašuma pirkšanai. Tā rezultātā māju īpašnieki nonāk situācijā, ka maksā baņķieriem ienākumus, kurus agrāk maksāja nodokļos. Taču valdībai savā daļā tik un tā jāsavāc nodokļu ieņēmumi, kas tiek pārlikti uz algas ienākumiem un patēriņu. Mājokļu cenu pieaugums proporcionāli nodokļu sloga veidā tiek pārlikts no īpašuma uz strādājošajiem.

Līdz 1990tajiem neviena ekonomika nekad nebija mēģinājusi veikt tik radikālu pret-reformu, lai likvidētu īpašuma nodokli. No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka neviena demokrātija nebalsotu par tik ekstrēmu anti-darbaspēka nodokli, kādu sev uzkrāvusi Latvija un citas pēcpadomju ekonomikas. ASV 2000. gadā miljardieris, labā spārna republikāņu kandidāts Stīvs Forbes tika izsmiets, kad izvirzīja prezidenta prioritāti – mājokļa nodokli. Rietumeiropā šāds nodoklis būtu pretrunā demokrātiskajām tradīcijām. Bet Baltijā par to nesmejas. Šī acīmredzami antidemokrātiskā situācija tikusi saglabāta, nepareizi interpretējot nodokli kā efektīvu līdzekli, nevis vietējo tirgu iznīcinošu rīku.

Tātad pirmais Latvijas eksperiments bija kā pārliecināt valsti ieviest un saglabāt šo nodokļu politiku, tajā pat laikā atstājot nekustamo īpašumu un bagātību būtībā bez nodokļiem. Parādsaistību un emigrācijas pieauguma priekšā, otrā šī eksperimenta fāze ir skatīties, cik tālu šī politika varēs samazināt ekonomiku pirms vēlētāji pieprasīs izmaiņas. Neviens nevar zināt šo atbildi līdz brīdim, kad vēlētāji sāk cīnīties pretī, ievēlot partiju vai koalīciju, kas veic mazāk postošu politiku.

Amerikas ekonomikas augsto cenu doktrīna pret Latvijas zemo algu politiku

Latvijas augstie nodokļi darbaspēkam ļoti ierobežoti atbalsta darbaspēka produktivitātes pieaugumu, kura priekšnoteikumi paredz dzīves standartu celšanu, izglītības līmeņa paaugstināšanu un veselības aprūpi. Nacionālā anti-darbaspēka politika ir pretēja tai, ko pielietojusi ikviena ekonomika, kas sasniegusi pasaules klases industriālu statusu. Piemēram, ASV ekonomiku neuzbūvēja tikai pielāgojot algas, lai sacenstos ar Lielbritāniju un citām industriālajām nācijām, bet tieši pielietojot pretēju stratēģiju.

1852. gadā E. Pešīns Smits rakstīja, ka Amerikas politiskās ekonomikas sistēma balstās “uz pārliecību, ka lai padarītu darbaspēku lētu, darbiniekam jābūt labi pabarotam, labi apģērbtam, ar labu pajumti, labi mācītam ne tikai detaļās viņa pārstāvētajā jomā, bet vispārējās zināšanās, kas var dot papildu pienesumu šai jomai. Tas viss darba devējam maksā naudu, bet atmaksājas ar uzviju.”

Tā kļuva par ASV attīstības politiku pēc Pilsoņu kara (1861-65), atbrīvojot nāciju no Dienvidu anti-industriālās tirdzniecības politikas. Veicot pētījumu par starptautisko atalgojuma un produktivitātes salīdzināšanu 1884. gadā, ASV Darbaspēka departaments secināja: “Tā nav algu samazināšana, kas nodrošina Amerikas uzvaras, bet valsts lieliskā organizācija, augstākā darbaspēka efektivitāte, kas izriet no valstī pastāvošā augstā dzīves standarta. … Augstu cenu darbaspēka valstis it visur uzvar ‘nabadzīgā darbaspēka’ valstis.”

Latvija ir paņēmusi sliktāko no abām pasaulēm. Tā ir cēlusi sava darbaspēka cenu, uzliekot augstāku vienlīdzīgo nodokli darbaspēkam kā jebkurā citā valstī (vairāk nekā 50%, kombinējot sociālo, darba devēja un algas nodokli), atstājot darbiniekiem pārāk maz tērējamo ienākumu, lai paceltu to produktivitāti Rietumeiropas standartu līmenī. Valsts finansējuma samazināšana izglītībai un veselības sistēmai vēl vairāk pārlikusi ekonomisko slogu uz darbaspēku, atstājot ekonomiku, kurā tikai ļoti bagātie var izdzīvot.

Tas arī ir iemesls, kādēļ tik liela daļa Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju ir emigrējuši vai plāno doties projām. Nemainot šo taupības politiku attiecībā pret darbaspēku un neuzlabojot darba apstākļus, Latvija cietīs no vēl straujākas kapitāla aizplūdes un emigrācijas, un tās tirdzniecības deficīts turpinās padziļināties.

Latvijas radikālā privatizācijas politika

Rietumeiropas un Ziemeļamerikas investīcijas valsts infrastruktūrā nodrošinājušas to ekonomiskām starta izrāvienu. Nespēja veikt investīcijas – vai darīt to uz privatizētas bāzes – rezultātā noved pie augstākām izmaksām. Neoliberāla privatizācija tādā veidā nostādīja pēcpadomju ekonomikas neizdevīgu izmaksu stāvoklī. Vašingtonas Konsensam ir bijis “trepju atvilkšnas” efekts, aizkavējot Centrāleiropas un citu pēcpadomju reģionu attīstības pietuvošanos, lai kļūtu par nopietnu konkurentu rietumiem.

Latvijas līderi saviem vēlētājiem apgalvojuši, ka valsts uzņēmums ir pilnīgi pretējs privātam uzņēmumam. Bet tas ko viņi kritizē, ir padomju birokrātiskā plānošana. Viņiem gājušas secen daudz veiksmīgākās Amerikas un Rietumeiropas sociāldemokrātiskās valsts uzņēmumu tradīcijas un patiesi iztrūkst skatījuma uz ilgu pašas civilizācijas vēstures posmu. Šobrīd ir atzīts, ka ikviena komerciālā vai uzņēmējdarbības prakse, ko pazīstam mūsdienās, sākot ar naudas attīstību, standartizētu kvalitāti, svariem un mēriem, cenām un procentiem peļņu nesošos komerckontraktos un partnerības līgumiem, tika izveidota šumeru tempļos un pilīs Babilonijā un tās Tuvo austrumu kaimiņvalstīs jau Bronzas laikmetā (3200-1200 pirms Kristus).

Privātais sektors pārņēma šīs tehnikas, sākot ar galma birokrātijas locekļiem, kas darbojās paši savā labā. Kredītu un citas pamatinfrastruktūras privatizācija – un romiešu pārvaldība provincēs – radīja sociālu nestabilitāti, kad varu ieguva kreditoru oligarhija un padarīja nederīgus karaliskos čekus un bilances.

Tuvo Austrumu vadoņi proklamēja ‘Balto Lapu’, lai anulētu pārāk straujo parādu pieaugumu, kas polarizēja sabiedrību kreditoros un debitoros. Šīm karaliskajām parādu dzēšanām bija trīs pamatdimensijas: personīgo un patēriņa parādu (bet ne komerciālo biznesa parādu) dzēšana; to indivīdu atbrīvošana, kas kalpoja kā parāda vergi kreditoriem; zemes un sējumu atgriešana parādniekiem, lai atbrīvotu zemi no kreditoru prasībām tās lietošanai.

Ikviena sekmīga ekonomika vēsturē bijusi valsts/privātā simbioze. Amerikas pirmais ekonomikas profesors nācijas pirmajā biznesa skolā – Saimons Pattens Pensilvānijas Universitātes Vartonas biznesa skolā – skaidroja, ka valsts infrastruktūra un iniciatīva ir “ceturtais” ražošanas faktors. Tas atšķiras no darbaspēka, kapitāla un zemes ar to, ka tā mērķis nav gūt ienākumus. Darbaspēks pelna algas, kapitāls pelna peļņu, no zemes tiek saņemta rente, bet valsts iniciatīvas mērķis ir minimizēt ekonomikas izmaksu struktūru – dzīves un uzņēmējdarbības veikšanas cenu.

Valsts uzņēmumi darbojas bezzaudējumu līmenī, lai nodrošinātu būtiski svarīgos pamatpakalpojumus par maksu (pasta gadījumā), par subsidētām cenām (veselības aprūpe, R&D patenti, tālruņa un raidīšanas sistēmas) vai pat par velti (ceļi, valsts izglītība, policija un ugunsdzēsēji). Līdzīgi klasiska nodokļu sistēma tiek uzlikta zemes rentei, lai izvairītos no izvairīšanās no nodokļiem, kas ceļ darbaspēka un kapitāla cenas, tai pat laikā novēršot šīs rentes kapitalizāciju banku hipotēkās, kas palielina mājokļu un komerciālā nekustamā īpašuma cenu.

Privatizācija palielina uzņēmējdarbības veikšanas cenu, iekasējot maksājumus, lai segtu peļņas un dividenžu izmaksu, procentus un citus finanšu maksājumus, uzpūstās vadības algas un piemaksas. Privatizētāju mērķis ir gūt labumu, iekasējot renti, padarot ekonomiku maksas kabīņu konglomerātu, kas iekasē pieejas maksu. Nepiederošie aizņemas naudu no bankām, lai pirktu privatizēto infrastruktūru un paaugstina pieejas maksu vēl vairāk – gūstot atbalstu no finanšu lobija, kļūstot par vienu no lielākajiem tirgiem, tā kā publiskā infrastruktūrai ir lielākā kapitālinvestīcija lielākajā daļā ekonomiku un tādējādi arī lielākais banku tirgus.

Dabīgo monopolu un citu valsts uzņēmumu pārņēmēji pārveido savus ekonomiskos ieguvumus politiskā ietekmē, lai sevi atbrīvotu no nodokļiem un atņemt spēku cenu regulācijai un antimonopola likumiem. Viņu “brīvā tirgus” ideja ir pārnest nodokļu slogu uz darbaspēku un to noņemt no sevis un savām īpašajām privilēģijām – un no procentu maksājumiem bankām par šādu privilēģiju atbalstu. Mērķis ir atstāt maksimālu peļņas apjomu “brīvu” maksājumiem augstākiem finanšu mērķiem.

Vēsturē lielākās bagātības iegūtas no publiskā īpašuma bieži ar militāriem iekarojumiem un arī miermīlīgākā ceļā, ļaunprātīgi izmantojot iekšējo politisko informāciju. Nesen veiktā privatizācija ir atšķirīga ar to, kāda ir finanšu sektora loma, kas darbojas starptautiski. Ieņēmumi no privatizētajiem īpašumiem tiek kapitalizēti par finanšu garantijām un bankas aizdevumiem, pēc apjomiem pietiekami lieliem, lai radītu pasaules akciju tirgu uzplaukumu, kurā izceļas pēcpadomju akciju tirgi un nekustamais īpašums. Mūsu laika traģēdija ir tā, ka šī finansēšanas un parādu pārvaldība tiek veikta plēsonīgā un savtīgā veidā – apkraujot esošos aktīvus parādiem un finanšu prasībām, neradot jaunus ražošanas līdzekļus, eksporta ieņēmumus vai citus maksāšanas līdzekļus.

Laikā no 1950tajiem līdz 1970tajiem Pasaules Banka vadīja konsorciju, kas aizdeva Trešās Pasaules valdībām līdzekļus, lai būvētu ceļus un ostas, spēkstacijas un citu infrastruktūru – galvenās “ārējās” izmaksas ārvalstu izejmateriālu ražošanā. Finanšu sektors un tā klienti kļuva bagāti palielinot kredītus šiem projektiem. Tad 1980tajos viņi nopelnīja vēl lielākas bagātības, pārdodot šo publisko kapitālu.

No Lielbritānijas līdz Latīņamerikai valsts infrastruktūra un valdības uzņēmumi bija lielākā aktīvu kategorija, izņemot nekustamo īpašumu. Pasaules baņķieri un finanšu institūcijas nopelnīja divreiz. Pirmkārt, finansējot investīcijas un tad nododot valsts rokās uz kredīta.

Daudzas desmitgades privatizācija bija balstīta galvenokārt uz parādiem saistītajām Trešās Pasaules ekonomiskām, kuras bija spiestas atteikties no savām politikas veidošanas pilnvarām par labu SVF un Pasaules Bankai. Bet Baltijas valstīm vispār nebija parādu, kad tās atbrīvojās no Padomju Savienības. Visas pēcpadomju ekonomikas bija brīvas no parādiem – un tām nebija nekādu īpašumu prasību. Tomēr tā vietā, lai kļūtu par konkurētspējīgākajām valstīm pasaulē, tās brīvprātīgi pakļāvās Rietumeiropas baņķieriem, kas to ekonomikas apkrāva ar parādiem, un investīciju konsultantiem, kas lika radīt un nodot īpašumtiesības saviem cilvēkiem.

Iepriekšminētajām valstīm tika ieteikts, kā pārdot milzīgus kumosus Rietumu naudas pārvaldītājiem, pārvēršot pēcpadomju ekonomikas par pasaulē vadošo akciju tirgus līdzekli. Tā vietā, lai ieteiktu šīm ekonomikām attīstīties veidā, kā to darījusi Ziemeļamerika un Rietumeiropa, valstij investējot infrastruktūrā, lai minimizētu dzīves un uzņēmējdarbības izmaksas, Vašingtonas Konsenss uzspieda rentes maksas iekasēšanas privilēģiju radīšanu un izpārdošanu.

Tas tika darīts ar gandrīz reliģisku dedzību – vai precīzāk izsakoties, ar māņticīgu entuziasmu, ko labāk var raksturot kā neoliberālu kultismu. Krievijas Centrālā banka pat maksāja 100% komisiju par ASV dolāru aizņēmumiem, lai nevajadzīgi segtu savu valūtas izlaidi – tikai lai notušētu šo aizņemšanos un izkliedētu šo subsidētā kapitāla aizplūšanu uz rietumiem straumē, kas lēšama 25 miljardu ASV dolāru apjomā ik gadu desmit gadu laikā. Mīts, ka vietējai valūtai jābūt segtai ar ārvalstu valūtu – kā vecā Zelta standarta laikā – tika pieņemts kā reliģiska mācība no augšas, nevis kā viltība, lai kavētu un noslāpētu Krievijas attīstību.

Latvijas eksperiments brīvās tirdzniecības atkarībā

Visas industriāli un ekonomiski vadošās ekonomikas no Lielbritānijas 17. gadsimtā līdz ASV pēc 1860. gada (kad Pilsoņu karš atbrīvoja valsti no dienvidu antiindustriālās tirdzniecības politikas), Vācija un Francija, Japāna un modernā Ķīna ir veidojušas savu ražošanu un lauksaimniecību – un tādējādi savu ārējo tirdzniecību, kas tās sekojoši padarījusi par finanšu lielvalstīm – izmantojot aizsargājošus tarifus, subsīdijas un valsts infrastruktūru.

Lauksaimniecības protekcionisms ir bijis īpaši veiksmīgs ASV (balstoties uz 1933. un 1938. gada Agricultural Adjustment Acts, kurus balstīja importa kvotas un sistēmiska pretošanās Trešās Pasaules pārtikas neatkarībai) un ES Kopējā Lauksaimniecības politikā. Cenu atbalsts sējumiem ļāvis fermeriem investēt kapitālā un paaugstināt fermu produktivitāti tikpat ilgtspējīgi kā ražošanā. Šī protekcionisma politika padarījusi labības eksportu par paliekošu sastāvdaļu ASV tirdzniecības bilancē, kamēr Eiropas protekcionisms līdzīgi radījis pieaugošu fermu ražīgumu.

Atgriežot tarifus un citus nodokļus agrākajā līmenī, valsts kļūst mazāk konkurētspējīga, bremzējot kapitāla investīcijas, bloķējot to dzīves standartu un produktivitātes pieaugumu. To vadošais stāvoklis protekcionisma politikā ļāvis visattīstītākajām nācijām gūt labumu no kapitāla pārvietošanās un emigrācijas no valstīm, kam nav izdevies izveidot jaukto ekonomiku. Rezultātā fiskālais deficīts iedzinis valdības parādos, ko galvenokārt nodrošinājuši ārvalstnieki. Viņu autonomijas zaudējums ļāvis industriālajam, lauksaimniecības un kreditoru blokam darboties ar SVF un ES starpniecību, un pieprasīt askētismu, kas padara parādos slīgstošās “brīvā tirgus” ekonomikas vēl mazāk konkurētspējīgas, ieslēdzot tās ekonomiskā un par demogrāfiskā parādu un nabadzības spirālē.

Ar tādu perspektīvu Latvija saskaras šodien. Tā ir noticējusi pretvalstiskai pārliecībai, ka specializācija banku un transporta pakalpojumu sniegšanā – tai pat laikā kļūstot industriāli, lauksaimnieciski un finansiāli atkarīga no ārvalstu piegādātājiem – ir tas ceļš, kas to visātrāk padarīs bagātu. Realitāte ir tāda, ka palielinot atkarību (un maksājumus) ārvalstu baņķieriem un starptautiskām finanšu institūcijām, šī politika atstāj mazāk iespēju lielākajai daļai latviešu nopelnīt izdzīvošanai.

Politikas secinājums

Pirms piecdesmit gadiem Staļins izklīdināja aptuveni 50000 Latvijas turīgās vidusšķiras locekļus ar varu, atņemot viņu īpašumus un daudzus arestējot, daļu izsūtot uz Sibīriju un citus piespiežot imigrēt, lai glābtu savu dzīvību. Latvieši saprotami novēršas no šādas destruktīvas rīcības un ļaujas otrai galējībai, lai saprastu, ka šis ceļš rada ļoti līdzīgu efektu. Latvija un citas Baltijas nācijas tikušas ieslēgtas Aukstā kara atskaņās. “Tirgus spēki” aizstājuši militāro spēku, bet efekts ir vienlīdz skarbs: iznīcināt pēcpadomju industriju un aizpludināt darbaspēku – it sevišķi augsti kvalificēto – un kapitālu no šīm valstīm.

ASV loģika bija tāda, ka jebkura rūpnieciska spēja ir potenciāli militāra. No tā izrietēja, ka ražošana un augstās tehnoloģijas jāiznīcina visā bijušajā Padomju Savienībā. Krievijas ekonomika atsviesta atpakaļ, padarot to līdzvērtīgāku Trešās pasaules valstīm – kā Amerikāņiem patīk izteikties “malkas cirtējs un ūdens nesējs” bībeliskā valodā. Krievijas gadījumā tas nozīmēja naftas un gāzes, kā arī niķeļa, alumīnija, platīna un citu metālu ieguvi. Bet Baltijas valstīs nav šādu alternatīvu.

Rietumu interesēs bija plēsonīgi veicināt ekonomisko režīmu, kas noveda pie šodienas finanšu katastrofas. Rietumi ir pakļāvuši pēcpadomju iedzīvotājus un piesavinājušies ekonomisko pārpalikumu no īpašuma, kas ticis izveidots, līdzīgi kā Latīņamerikā 16. un 17. gadsimtā, un Āfrikā 19. gadsimtā, ar visām ērtībām vadoņiem, nodokļu “brīvību” plēsējiem un parāda verdzību vietējam darbaspēkam.

Latvijas radikālais neoliberālais eksperiments pārbauda līmeni, kurā šāda veida darbaspēka, valsts uzņēmumu un valdības politikas iznīcināšana var tikt vadīta ar nemilitāriem līdzekļiem. Jautājums ir, cik ilgi Latvija padosies Stokholmas sindromam, solidarizējoties ar tiem, kas sagrābuši tās ekonomiku un ieviesuši anti-darbaspēka, anti-ražošanas un anti-lauksaimniecības politikas demokrātiskā veidā. Rezultātā jāsamazina valsts iedzīvotāju parādu verdzība ārzemniekiem, un it sevišķi Latvijas senajam feodālajam saimniekam – Zviedrijai.

Kas tur latviešus šajā pakalpīgajā stāvoklī, ir parodija, kas tiem iegalvota par nodokļu, algu, darba un tirdzniecības politiku, kas vadījusi veiksmīgākās nācijas. Eiropa un Amerika teikušas Latvijai: “Dariet, ko mēs sakām, nevis, ko mēs darām.”

Latvija būtu varējusi kļūt par zemu izmaksu ražotāju, nododot mājokļu un biroju vietas brīvi saviem okupantiem un izmantotājiem neatkarības iegūšanas laikā vai drīz pēc tam. Tā būtu varējusi nodrošināt valsts infrastruktūru par maksu. Tās ražošana un cita uzņēmējdarbība bija brīva no parādiem, un būtu varējusi izmantot ražošanas kredītu, lai paplašinātu darbību. Pēcpadomju ekonomiskām vispār nebija parādu, kad tās ieguva savu politisko neatkarību no Krievijas 1991. gadā – nebija nekādu īpašumu rentes vai procentu saistību. Tomēr pēdējās desmitgades laikā tās kļuvušas par pasaules visdziļāk parādos slīgstošajām valstīm. Aizņēmušies pret nekustamo īpašumu, valsts uzņēmumiem, dabīgiem monopoliem un derīgajiem izrakteņiem, tagad spiesti lūgt SVF un ES aizdevumus, lai stabilizētu savu svārstīgo valūtas kursu.

Šī aizņemšanās galvenokārt kalpo ārvalstu baņķieriem, ne latviešiem, tieši tāpat kā Latvijas nodokļu sistēma radīta, lai kalpotu šiem baņķieriem. Latvijas banku aizdošanas efekts ir bijis ļaut, patiesībā pat likt pircējiem pārsolīt par mājokļiem un citiem aktīviem. Latvijas aplamā nodokļu sistēma, īpašumu spekulācijas, nespēja aplikt ar nodokli ekonomisko renti un parādu radīšana ārvalstu institūcijām padarījusi to par augstu izmaksu ekonomiku. Tās nekustamā īpašuma burbulis, kas to padarīja par “Baltijas tīģeri”, tika sasniegts uzņemoties parādus ārvalstu valūtā, lai paceltu cenas, kas mājokļu pircējiem un uzņēmējiem jāmaksā par vietu, kas nepieciešama, lai dzīvotu vai veiktu biznesu. Pasaules Banka atbalstīja Baltijas Brīnumu, kamēr savējie un citi piesavinātāji kļuva bagāti pārdodot no Padomju laikiem mantotos aktīvus.

Izlīdzinātie nodokļi, valsts atbalsta atņemšana industriālajam un lauksaimniecības darbaspēkam, valsts subsīdiju, ko bauda ikviena ES nācija Kopējās Lauksaimniecības politikas ietvaros, atsaukšana ražošanai un gadsimtiem ilgs industriālais protekcionisms, valsts budžeta iznīcināšana, lai kalpotu jaunai rentjēru klasei – tas viss tika radīts, lai iznīcinātu Krievijas industriju un tādā veidā izbeigtu tās potenciālos Aukstā kara draudus NATO.

Trūkstot izejvielu bāzei, kas atbalstītu valsti kaut vai pēc Latīņamerikas standartiem, Latvijai jāizbeidz neoliberālais eksperiments un jāievieš politikas, kas padarīja bagātu Rietumeiropu un Ameriku. Par laimi to var izdarīt ļoti vienkārši. Tā kā Latvijas neoliberālā pārņemšana notika bez asinsizliešanas, tirgu atveseļošanās vajadzībām nav nepieciešama revolūcija. To var panākt, pārrakstot valsts nodokļu likumus un finanšu likumus, izmantojot daudz progresīvākas vadlīnijas.

Lai to uzsāktu, Latvijai jāatbrīvojas no anti-ondustriālās, anti-darbaspēka nodokļu sistēmas, ko ieviesuši neoliberālie pārvaldītāji, un no ārvalstu valūtu parādu nastas , ar kuru ārvalstu bankas valsti spiež pie zemes. Problēma ir tāda, ka ienākumi, kas netiek aplikti ar nodokļiem tiks ieķīlāti pret parādiem un izmaksāti kā procentu maksājumi. Pretēji tam, ko apgalvo banku lobisti un neoliberālie propogandisti, zemes nodoklis samazina nekustamā īpašuma cenas. Nodokļi darbaspēkam un kapitālam palielina dzīvošanas un uzņēmējdarbības izmaksas.

Pēc klasiskais ceļš uz neofeodālismu un parādu verdzību

Radīti, lai kalpotu kreditoru nācijām, starpvaldību aizdevumi parasti ir kaitīgi valstīm. Tiek upurēta politiku veidošanas autonomija Starptautiskajam Valūtas fondam un, Latvijas gadījumā, ES birokrātijai. ES un SVF redz debitorvalstis kā līdzekļus paplašināt savu banku un eksportētāju kredītu.

Pēdējo divu gadu laikā viņi “palīdzējuši” pēcpadomju valstīm uzturēt valūtas kursus, upurējot viņu vietējās ekonomikas, lai ilgstoši saglabātu hipotēku maksājumus Eiropas bankām, kam pretējā gadījumā būtu jāuzņemas smagi zaudējumi par nekustamā īpašuma aizdevumiem, jo debitori nespētu maksāt augstāku vietējā valūtā izteiktu maksu, kas izrietētu no vietējo ieņēmumu krituma attiecībā pret eiro.

ES skaidri norādījusi, ka tās kredīts nav domāts vietējo investīciju vai patēriņa finansēšanai, bet tieši pretēji. Tā pieprasa debitoru valdībām ieviest taupības pasākumus un pat panākt budžeta pārpalikumus, lai izspiestu ārvalstu valūtas, ierobežojot iedzīvotāju spēju atļauties importa preces un iespējams “atbrīvojot” produkcijas izlaidi eksportam. (Tas nekad nedarbojas.) Šī ekonomikas saspiešanas politika ir tieši pretēja keinsiskajai pret cikliskajai tērēšanai, kāds ir Obamas kunga stimulēšanas plāns, lai palīdzētu ASV ekonomikai izkļūt no savas lejupslīdes. Taupības plāni domāti tikai eksportam uz ekonomiski atkarīgajām valstīm – uz padara tās vēl vairāk atkarīgas no finanšu avota.

2009. gadā Latvijas IKP krita par 18 procentiem, un tiek prognozēts, ka kopējais samazinājums būs aptuveni 30 procenti, sākot ar krīzes sākumu 2008. gada rudenī līdz pat tās beigām. Daudzi cilvēki jau ir bez darba (2009. gada beigās bezdarba līmenis ap 16.8 procentiem), tādēļ palielinās maksātnespējas rādītāji. Mājokļu un citu nekustamo īpašumu cenas kritušas par aptuveni 50 līdz 70 procentiem gandrīz visos tirgos, un jaunā būvniecība ir apstājusies.

Valsts sektorā samazinājumi bija visdrastiskākie. Latvijā bija vairāk nekā 150 slimnīcu un klīniku, kad 1991. gadā beidzās padomju laiks. Tagad ir tikai ap 40, un SVF un Pasaules Banka pieprasa, lai tiek slēgta puse no tām. Daudzi nepieciešami pakalpojumi tika iznīcināti, ieskaitot traumu centrus un ātrās palīdzības pakalpojumus. Valsts veselības standarti pasliktinājušies, un dzīves ilgums vīriešiem saīsinājies par vairākiem gadiem, kā tas notika arī Krievijā. Notikusi masveida ārstu un veselības speciālistu aizbraukšana, īpaši uz bagātākajām kaimiņu Skandināvijas valstīm – daļa no būtiskas augsti kvalificētu, kā arī mazāk kvalificētu darbinieku emigrācijas.

Saskaņā ar pēdējām aptaujām, aptuveni ceturtā daļa vīriešu kārtas iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 35 gadiem plāno emigrēt nākamo 5 gadu laikā. Un runājot par jauno profesionālu sagatavošanu, agrāk bezmaksas universitātes tagad iekasē studiju maksu, tādēļ izglītību iegūst naudīgie, nevis talantīgie. Tas ir finasializācijas rezultāts, kad Latvija sašaurina savu ekonomiku, lai samaksātu kreditoriem.

Viens no emigrācijas motīviem ir izvairīšanās no parādu verdzības visa mūža garumā. Māju īpašnieki attopas iesaldēti savās mājās gluži kā dzimtcilvēki, kad īpašumu cenas nokrīt zem viņu hipotekārā parāda līmeņa. Viņi nevar izvākties, jo būtu jāmaksā bankām starpība, kas radusies viņu nepietiekamā nodrošinājuma dēļ. Viņiem, nevis bankām, jāsedz sliktā kredīta zaudējumi. Nespējot atrast pircējus par cenu, kas segtu viņu hipotēku, debitori paliek personīgi atbildīgi, lai glābtu zviedru baņķierus no zaudējumu uzņemšanās, ko tie paši radījuši, aplēšot savus nākotnes ienākumus. Un situācija kļūst arvien sliktāka, sarūkošajā ekonomikā pazeminoties nomas maksām.

Nav iespējams atrast nomniekus, lai segtu hipotekāro parādu. Daudzi debitori nolemj, ka vieglāk ir pamest valsti. Uz to daudzi vecāki šodien arī mudina savus bērnus.

Tātad ekonomika šķiet iekļuvusi nāves spirālē – ne tikai ekonomiskās nāves, bet arī demogrāfiskās krīzes. Lietas draud pasliktināties, ja Latvijas tirdzniecības deficīts piespiedīs veikt valūtas devalvāciju. Maksājumi par 87 procentiem Latvijas hipotekāro kredītu ārvalstu valūtās kļūtu nepanesami. Bet vienīgā iespēja izvairīties no devalvācijas ir aizņemšanās no ES un SVF. Un viņu finanšu diktāts liek samazināt algas un dzīves standartus, arvien vairāk ar nodokļiem aplikt darbaspēku un griezt valsts tēriņus un investīcijas vēl tālāk! Tā vietā, lai nāktu klajā ar plānu kā glābt ekonomiku no šīs parādu verdzības, Latvijas neoliberālā valdība var tikai atkārtot skaitāmpantiņu par “līdzsvara atjaunošanu”, stingrāk pievelkot fiskālās un finansiālās skrūves.

Ekonomiskā programma Latvijas attīstības atjaunošanai

Bankām jāuzņemas līdzatbildība par parādu uzturēšanu debitoru maksātspējas līmenī. Tas viss lielā mērā banku alkatības rezultāts, kad aizdevumi tika izsniegti par vairāk nekā ierobežotiem 70 procentiem no īpašuma vērtības, kā tas jau sen notiek ASV. Ņemot vērā faktu, ka Latvijas valūta atrodas zem iespējamas devalvācijas spiediena – ar 87 procentiem hipotekāro kredītu ārvalstu valūtās – bankām būtu jāspēj paņemt tikai pati māja, ja kredītu nav iespējams atdot. Tā ir ķīla, kam būtu bijis jāspēj segt aizdevumu, kas arī atšķir hipotekāros kredītus no pārējiem kredītu veidiem. Hipotekāro debitoru personīgā manta nedrīkstētu būt aizskarama. Nav labāka veida, kā novērst banku bezatbildīgu kredītu izsniegšanu un sekojošus mēģinājumus piespiest maksāt parādniekus.

Otrkārt, visi aizdevumi un saistības būtu jāizsaka vietējā valūtā. Tā būtu līdzīga rīcība tam, ko ASV prezidents Franklins Rūzvelts izdarīja 1932. gadā, kad viņš atcēla zelta klauzulu lielākajā daļā aizņēmuma līgumu. (Klauzula noteica, ka, ja zelta cena mainītos, parāds būtu jāatmaksā zelta vērtībā.) Tas tika darīts, lai novērstu kreditoru iespējas gūt negaidītus ieņēmumus un iedzīvoties uz parādu maksātāju un arī ekonomikas atveseļošanās rēķina. Ekonomika ir pirmajā vietā, nevis baņķieri. Tas ir īpaši svarīgi mūsdienu pasaulē, kur vairs nepastāv ierobežojumi attiecībā uz banku sistēmas spēju monetizēt kredītu.

Trešā programmas sadaļa Latvijas atjaunošanai ir radīta, lai tiktu galā ar pamesto māju, nelikumīgo iemītnieku un noziegumu problēmu, kas sekoja maksātnespējām un īpašumu atsavināšanai ASV. Pēc dzīvojamo un komerciālo platību atsavināšanas atbildīgajai bankai mēneša laikā jārīko izsole, lai īpašumus pārdotu par tirgus cenu. Esošajam iemītniekam (parādā esošajam īpašniekam vai nomniekam) būs tiesības saskaņot piedāvājumu.

Mūsu plāns paredz valdībai izveidot banku, kas iemītniekiem aizdotu līdzekļus īpašuma iegādei, pārvēršot pašreizējo nomas vērtību par hipotēkārā parāda apkalpošanu. Pašreizējās cenās jaunā hipotēka būtu aptuveni 30 procenti no esošā parāda, un tiktu izteikta vietējā valūtā. Oligarhus tas šķiet apmierina, jo aizņēmumi par lieliem valsts uzņēmumiem un aktīviem, ko viņi pārņēmuši vai pret kuriem aizņēmušies, arī tiks izteikti vietējā valūtā.

2009. gada oktobrī Latvijas premjerministrs apstiprināja pirmo šīs programma daļu, sakot, ka vairs nav pieļaujama personīga atbildība par hipotekāro kredītu. Zviedrijas finanšu ministrs kļuva nikns un teica, ka tas lauzīšot visas tradīcijas. Saskaņas centra (“Concord”) partija atbildēja, ka tradīcija, uz kuru Zviedrija atsaucās, bija feodālisms, un atgādināja Zviedrijai, ka Latvija atbrīvojusies no zviedru jūga jau 17. gadsimtā – un izmetusi no savas zemes vācu baronus 1905. gadā.

Kad runa ir par strukturālu un fiskālu reformu, rodas izziņas disonanse. Lielākā daļa cilvēku nezina, ka pastāv praktiska alternatīva, tā, kas gadsimtu tika uzskatīta par brīvā tirgus alternatīvu – tirgus brīvs no nenopelnītiem ienākumiem un “tukšām” cenām. Studentiem vairs netiek mācīts, ka ekonomiskie domātāji pavadījuši pēdējos septiņus gadsimtus apspriežot labākus nodokļu, banku darbības un cenu noteikšanas veidus, balstoties uz spēju atšķirt ekonomiski nepieciešamās izmaksas un ienākumus un nevajadzīgās izmaksas.

Klasiskie reformatori centās pabeigt to, ko viņi uzskatīja par industriālā kapitālisma ekonomisko programmu: atmest atlikušo feodālisma mantojumu, pirmkārt jau zemes īpašnieku aristokrātiju, kuru mēdz saukt par laiskajiem bagātniekiem, un arī plēsonīgos baņķierus – kosmopolītiski ieinteresētie, kuri tipiski strādā ar prombūtnē esošiem īpašniekiem, monopolistiem un citām renti iekasējošām pusēm. Zemju īpašniekus, privatizētājus un monopolistus tagad atbalsta viņu starptautiskie baņķieri, apvienojot spēkus, lai kļūtu par jaunu agresīvu spēku kā finanšu spekulanti. Viņu aktivitātes netiek veiktas, lai ražojošā ekonomika darbotos, bet ir kā rantjē uzraudzība, kas to bremzē.

Visbūtiskākā mūsu programmas daļa skar nodokļu sistēmu. Tāpat kā daudzās citās pēcpadomju ekonomikās, kas tikušas neoliberalizētas, Latvijā ir disfunkcionāls izlīdzināts nodoklis darbaspēkam – kopējais nodokļu slogs (darbaspēka, darba devēja un sociālais nodoklis) lielāks kā 50%. Šis ir galvenais faktors, kas padara Latvijas darbaspēku dārgu globālajos tirgos. Mēs mudinām, lai nodoklis tiktu no darbaspēka un darba devējiem pārlikts tur, kur to mudina pārlikt klasiskie ekonomisti: uz zemi un dabas resursiem, kas pašlaik tiek aplikti ar mazāk kā vienu procentu lielu nodokli no to vērtības.

Tas “reformētu reformētājus”. Mēs sagaidām, ka ES un tās komercbaņķieri cīnīsies pret šo nodokļu pieaugumu, baidoties, ka tas varētu izplatīties arī citās valstīs. Tas galu galā ir ekonomiskais un finanšu karš, kurā Latvija ir iesaistīta kā galvenais upuris. Fiskālai reformai jābūt atslēgas elementam finanšu reformā, jo šie divi reformas zari ir ļoti cieši saistīti. Zemes aplikšana ar nodokli paglābs tās rentes vērtību no kapitalizēšanas banku aizdevumiem. Mūsu mērķis ir ierobežot banku kredītus, lai tie tiktu izsniegti jaunu produktu ražošanas finansēšanai, nevis lai atbalstītu cenas neproduktīvām ieguves privilēģijām un īpašuma prasībām.

Mūsu rekomendācijas nāk no gadsimtiem senas klasiskās liberālās ekonomikas, sākot ar franču fiziokrātiem līdz Ādamam Smitam, no Džona Stjuarta Milla līdz Amerikas progresīvā ēras reformatoriem. Noliedzot viņu klasiskās ekonomikas un fiskālo loģiku, Latvijas neoliberālie plānotāji ir līdzīgi ticības fundamentālistiem, kas bija aizskarti, kad Tomass Hakslijs aizstāvēja evolūcijas teoriju. “Cienījami baznīcēni bija sašutuši. ‘Cerēsim, ka tā nav taisnība,’ sauca kāda sašutusi dāma pēc lekcijas, ka cilvēki cēlušies no pērtiķiem, ‘bet, ja tā tomēr ir, cerēsim, ka tas nekļūs visiem zināms.’”

Šādu attieksmi izrāda arī šodienas Latvijas neoliberāļu līderi. Viņi gribētu cerēt, ka to cilvēku idejas, ko viņi citē kā savus intelektuālos skolotājus – Ādams Smits un citi – tiešām neteica to, ko teica. Bet fakti ir fakti. Disfunkcionālā nodokļu sistēma, finanšu sistēma un valsts uzņēmumu un banku iznīcināšana ir pretrunā ar brīvo tirgu ideju, ko gadsimtiem uzturējuši klasiskie liberāļi. Viņu brīvā tirgus ideja bija, par tirgu, kas brīvs no nenopelnītiem ienākumiem, brīvs no zemes rentes un plēsonīgām finanšu maksām. Latvijas neoliberālā vadība bijusi aizņemta, apgrūtinot ekonomiku ar šīm maksām visu savu pie varas būšanas laiku. Tā rezultāts ir ekonomiskā un demogrāfiskā nāves spirāle Latvijā.

Latvijas finanšu un ekonomiskās problēmas nav dabiskas un nav arī neizbēgamas. Latvija vēl joprojām var kļūt par augsti konkurētspējīgu industriālu un lauksaimniecisku ražotāju ar augstu dzīves standartu. Viss, kas jāizdara, ir jābeidz radikālais neoliberālais eksperiments – eksperiments, kas galu galā, tika radīts, lai iznīcinātu Krievijas padomju militāro spēku, aizskalojot līdzi nelaimīgo Latvijas ekonomiku.

Vēres.

[1] E. Peshine Smith, “The Law of Progress in the Relations of Capital and Labor,” Hunt’s Merchants’ Magazine, XXVI (1852), p. 42.

[2] U.S. Labor Secretary Jacob Schoenhof, Wages and Trade in Manufacturing Industries in America and in Europe (New York, 1884), p. 19. I discuss both the above authors in America’s Protectionist Takeoff, 1815-1914: The Neglected American School of Political Economy (ISLET, 2010).

[3] Michael Hudson, “Entrepreneurs: From the Near Eastern Takeoff to the Roman Collapse,” in David S. Landes, Joel Mokyr, and William J. Baumol, eds., The Invention of Enterprise: Entrepreneurship from Ancient Mesopotamia to Modern Times (Princeton: Princeton University Press, 2010):8-39.

[4] Readers of the Bible will recognize this as the essence of the Jubilee Year of Leviticus 25, which Jewish religion took out of the hands of rulers and placed at the center of their religion as a covenant under Mosaic law. And when Jesus gave his first sermon in the synagogue, Luke 4 describes him as unrolling the scroll of Isaiah and saying that he had come to proclaim “the Year of our Lord,” that is, the Jubilee Year, deror. This Hebrew word that the prophets and Leviticus used was cognate to Babylonian andurarum. I describe the details in “Reconstructing the Origins of Interest-Bearing Debt and the Logic of Clean Slates,” in Debt and Economic Renewal in the Ancient Near East (ed. Michael Hudson and Marc Van De Mieroop, CDL Press, Bethesda, 2002):7-58.

[5] I provide a history of theorizing along these lines – and of alternatives – in Trade, Development and Foreign Debt (1992; new ed. ISLET 2009).

[6] Cited in Brian Fagan, Cro-Magnon: How the Ice Age Gave Birth to the First Modern Humans (2010, Bloomsbury Press), p. 44.

Michael Hudson is a former Wall Street economist and now a Distinguished Research Professor at University of Missouri, Kansas City (UMKC), and president of the Institute for the Study of Long-Term Economic Trends (ISLET). He is the author of many books, including Super Imperialism: The Economic Strategy of American Empire (new ed., Pluto Press, 2002) and Trade, Development and Foreign Debt: A History of Theories of Polarization v. Convergence in the World Economy. He can be reached via his website, mh@michael-hudson.com

Michael Hudson is a frequent contributor to Global Research. Global Research Articles by Michael Hudson

© Copyright Michael Hudson, Global Research, 2010