No: Vera Rozīte
Kam: Guntis Belēvičs
Kad: 22.05.2010. 21:46
Tēma: Sveiciens no Vāczemes!
Mīļais Gunti,
es Tev pārsūtu nākamajā e-pastā dažus dokumentus, ar kuriem vērts iepazīties.
Ja tev ir interese, -es uzrakstīju konkrēti vienam ļoti intelektuālam puisim skaidrojošu vēstuli hmx jautājumā. Es Tev to pārsūtītu, protams, ar citu vārdu, ja Tu man apsolītu to nedot tālāk.
Pagaidām,
Dieva svētībiņu Tev vēlot, un sirsnīgi sveicinot Tavu kundzi,
Vera
No: Guntis Belēvičs
Kam: Vera Rozīte
Kad: 27.05.2010. 17:01
Tēma: vestule
Mīļo Veriņ!
Paldies par Tavu sūtījumu. Es ar to iepazīšos niansēti. Tai pat laikā man svarīgi Tev pateikt divas lietas. Pirmā – man pašam patīk sievietes, un tas ir normāli. Otrā – es neesmu hmx aizstāvis, jo viņi man nav to lūguši. Mani vārdi „Latvijas avīzei” par viņiem izskanēja pilnīgi citā, proti, Latvijas nākotnes kontekstā. Es teicu, ka es, G.B., esmu ar mieru spiest roku katram, kam Latvija ir mīļa, un kas grib kaut ko tās labā darīt – latvietim, krievam, čigānam vai gejam. Varu arī vērsties pret katru no viņiem, kurš ir pret Latvijas valstiskuma ideju.
Dziļā cieņā un ar sveicieniem arī viņa Eminencei,
Jūsu Guntis B.
P.S. Lūdzu Tevi noskaidrot, kas par hmx ir teikts Bībelē (vai tas ir grēks?), vai dzīvus hmx ielaiž baznīcā, un vai pēc nāves viņus glabā aiz kapsētas žoga? Priekš manis šobrīd ir tikai divas lietas: Bībele un Latvijas Satversme. Varbūt pats Arhibīskaps var nākt man ar padomu šajā lietā.
No: Vera Rozīte
Kam: Guntis Belēvičs
Kad: 28.05.2010. 1:07
Tēma: Sveiciens no Esslingenas!
Mīļais Gunti,
nupat pārsūtīju Tev vēl dažus informatīvus materiālus.
Es lūdzu sagatavot un atsūtīt man Bībeles tekstus šajā jautājumā. Kad saņemšu, nosūtīšu Tev.
Man prieks, ka Tu vēlies SAPRAST notikumus, kas paslēpti aiz dažādām skaistām frāzēm , slēpj pretējus mērķus. Noklausoties Tavus tekstus un redzot Tavas aktivitātes un enerģiju, ar kādu Tu ej politikā,- no vienas puses, protams, saku- man prieks, BET es būtu netaisna, ja nenorādītu arī uz šādas rīcības apdraudētību. Tu, šķiet, vēl neapjaut, ar kādu “”uguni”‘ tu spēlējies.
Kāpēc es izgāju no jebkādas politiskās aprites?
Pirms vairākiem gadiem , kad biju nolēmusi atgriezties politikā un balotēties vēlēšanām, man bija saruna ar vienu , manuprāt, gudru politiķi, kurš jau tad- bija pārgājis no politikas uz mierīgu privātu darbu. Viņš mani brīdināja- ja es iešot politikā, protams, mani ievēlēšot kā tautai nepieciešamo pozitīvo tēlu. BET- zinot, ka es nespēlēšu līdzi noteikumiem, kurus no manis pieprasīs, mani vienkārši “‘novāks”‘- būs, piemēram nejaušs, nevainīgs nelaimes gadījums…
To es Tev mīļais Gunti, pastāstu, lai Tu rēķinātos ar realitāti. Man negribētos piedzīvot, lai ar Tevi kas atgadītos…
Tas, ko gribi darīt, ir labi. Bet varbūt ir vērts padomāt, KĀ un ko darīt uz šo apstākļu konteksta fona.
Dieva svētību vēlot,
Vera
Pievienotais dokuments:
Sabiedriska organizācija “Nepaliec viens” izdeva jaunu grāmatu “Narcisa valstība”.
Recenzija:
Homoseksuāļu pretenziju vilnis mūsdienās – tiesības laulāties, adoptēt bērnus… – izraisa daudz jautājumu par pāra un ģimenes jēgu, bērna psiholoģiju…
Kā uzskata Tonijs Anatrella, vēlme katru “seksuālo orientāciju” padarīt par sociālu modeli ir ideoloģija, kas bīstama vispārējām interesēm.
Narciskā mentalitāte, kas raksturīga mūsu sabiedrībai, aizstāv ideju, ka ikvienam vajadzētu būt vienām un tām pašām tiesībām, neatkarīgi no viņa situācijas. Šis seksuālā atšķirīguma un pēcnācēju radīšanas jēgas noliegums ļauj domāt, ka vēlēšanās “iegūt” bērnu ir pietiekama, lai kļūtu par “vecāku” vienskaitlī un bez dzimuma, tā vietā, lai būtu vecāki daudzskaitlī un seksuālajā citādībā. Bet kā gan “dziņu tendence” var tikt legalizēta un pat ieviesta kā institūcija? Kāda ideoloģija slēpjas aiz tik sadrumstalota skatījuma uz cilvēka seksualitāti? Autors uzskata, ka homoseksualitātei nav jākļūst par cenzūras instrumentu, ka, to aizstāvot, nedrīkstētu ieviest viedokļa noziegumu un izņēmuma jurisdikciju.
Tonijs Anatrella ir psihoanalītiķis un speciālists sociālajā psihiatrijā, pasniedz psiholoģiju Parīzē. Viņš ir pazīstams ar saviem pētījumiem par jauniešu un seksuālo psiholoģiju. Viņš ir arī priesteris. Daudzās publikācijās viņš pirmais minējis dažādus konceptus par pusaudža vecumu (puspieaugušie, bērnu pāri, sabiedrība, kas centrā izvirza pusaudžus, utt.). Šī pēdējā grāmata ir loģisks turpinājums jau iznākušajām Aizliegtā atšķirība un Vīrs, laimīgais vīrs…, bet jo īpaši Nē – depresīvai sabiedrībai.
No grāmatas ievada:
Mūsu valstī saskaņā ar SSK 10 Psihisko un uzvedības traucējumu klasifikāciju, psiholoģiskie un uzvedības traucējumi, kuru saistāmi ar seksuālo attīstību un orientāciju, tiek uzskatīti par diagnozēm, bet nekādā gadījumā netiek vērtēti kā slimība. Piemēram homoseksualitātes diagnostiskais kods: F66.91.
Ne ārsti (psihiatri, psihoterapeiti, seksopataloģi u.c. ne psiholoģi homoseksualitāti neuzskata un nekad neuzskatīs par slimīgu traucējumu. Taču satraukumu rada viendzimuma partneru vēlēšanās adoptēt bērnus. Manuprāt, nedrīkst šādu atipisku ģimenes modeli uzskatīt par sociāli atbalstāmu un attīstāmu, jo divu viendzimuma vecāku ģimene ir nopietns šķērslis adekvātai bērna psiholoģiskai un psihoseksuālai attīstībai. Nav īsti saprotama arī homoseksuālo personu trokšņošana un “praidu” organizēšana, ko tik laipni atbalsta masu mēdiji. Tad jau heteroseksuālajām personām arī jārīko līdzīgi piketi un publiskas parādes ar klaigām par savu orientāciju?
Tonija Anatrellas grāmata uzrakstīta saistoši un interesanti, tā ir vērā ņemama informācija vecākiem, pedagogiem ārstiem, žurnālistiem, sociālajiem darbiniekiem un visiem, kuri domā par šo visai delikāto tēmu.
Dr. Med. profesore R. Andrēziņa