3.2. Arodizglītība

Visvieglāk ir iesākt runāt par to, kā mums vispār nav. Mums vairs nav, kas strādā. Un tiem, kas mums vēl ir, tiem slavenā latviešu darba tikuma gan vairs nav. Kā vēl mums nav? Nav kauna braši dziedāt:

Ja ikviens tad zemē sētu,
Vienu graudu veselu,
Kurš tad izskaitīt tad spētu
Zelta graudu birumu.

It īpaši braši mums tas sanāk reibumā. Bet kur lai ņem tos jaunos sējējus? To graudu skaitītāju gan mums pulka. Tie mums ir… Un tos mēs klāt pieskolot arī protam. Bet to graudu nav, ko skaitīt. Tā zelta biruma nav.

Kas mums vēl pa visiem ir, to mēs saskaitīsim ar Jums kopā. Izrādīsies, ka gan jau kaut kas mums vēl ir… Bet tagad piemēra labad, kas tad ir man, Guntim Belēvičam. Pa šo līniju. Nu, pa arodizglītības. Man ir Manfrēds. Preizāk sakot, bija. Miesniekmeistars no Rastedes pilsētiņas Vācijā, kas netālu no Brēmenes. Viņš gandrīz divus gadus ik mēnesi lidoja no Brēmenes uz Rīgu turp un atpakaļ, lai manā saimniecībā Iršu mežā iemācītu kādam latvietim ražot desas. Nu, man ir tie brieži un tāpēc no manu briežu gaļas. Mēs ar viņu akurāt vakar pārrunājām jautājumu, kā glābt Latvijas valsti. Manfrēdam bija ko teikt: “Das Hauptproblem von Letten ist – Ihr macht die Wurst aus Scheisse! In der Tat. Das ist Ihr grösstes Problem.“(1) Vispirms, tā Manfrēds, latviešiem jāpārstāj desas taisīt no sūdiem. “Das ist sehr sehr wichtig!“(2) Un to, no kā desa taisīta, vai no gaļas vai no kā cita, viegli redzēt desu slīpi pārgriežot. Tai desas šķērsgriezuma bildei jābūt kā mīļotās meitenes fotogrāfijai – skaistai, skaidrai, tev jāgrib viņa vispirms ar acīm. Bet ko dara latvieši? Viņi savas desas šķērsgriezumu nemaz pircējam nerāda. Paskatieties lielveikalā pats. Jo skaistāk iepakota desa, jo spožāka etiķete, jo lielāka “Scheise drin“(3). Un uz etiķetes tas viss ir pat rakstīts, tikai maziem, maziem burtiem. Desai ir jāpārliecina ar sava šķērsgriezuma bildi! “Das Bild der Wurst ist sehr wichtig!“(4) Otrkārt, tā atkal Manfrēds, latviešu meisniekiem ir jāpārstāj čurāt stāvus! Lai glābtu Latvijas valsti! “Das ist sehr, sehr wichtig! Sogar noch wichtiger, als das erste!“(5) Nu, saskaitām, Gunti, cik man te pa šiem diviem gadiem ir pabijuši mācekļu. Kādi pieci, katrs uz īsu brīdi, pirms aizbēga. Vislabākais bija Edgars. Tas vismaz varēja pastrādāt. Bet viņš čurāja stāvus! Es taču ar tiem mācekļiem arī dzīvoju vienā mājā. Mīlu staigāt pa māju basām kājām. Bet viņš čurā manam podam garām. Es viņam aizrādu to reizes trīs, bet viņš kā čurā garām, tā čurā garām. Tad es uzliku pie sava poda šiltīti pie sienas acu augstumā ar tekstu: “Ein Metzger, der stehend pinkelt, ist ein Schwein!“(6) Un paraksts: “Metzgermeister Manfred“(7) “Nu, palīdzēja?” – tā es. “Nur zum Teil.“(8) “Kā tā?” Mājā mums vēl ir otra tualete. Manējā viņš pārstāja, viņš sāka čurāt podam garām tajā. “Zini, Gunti, miesnieks nedrīkst čurāt stāvus! Viņam jāčurā kā sievietei. Sēdus! Jo tad rokas nav aizņemtas. Un tad vēl iemācīt tās nomazgāt! Un iemācīt neiet darba tualetē – “mit der Schürzesehr, sehr wichtig! Sauberkeit in unserer Sache – das ist das höchste gebot! Sonst die Ware hat keinen Verfalldatum. Du kommst aus der Tualete raus, hast da stehend gepinkelt, Hände nacher nicht gewaschen und hast du die Bratwurst angetastet  - dann du brauchst die Wurst nicht mehr wakumieren, kannst die sofort weckschmeisen! Wenn die lettische Metzger lernen sitzend pinkeln, dann Ihr, die Letten, habt noch eine Chance.“(9)

Bet stāsts jau ir par izglītību. Visā Latvijas valstī tikai Iršu mežā tavā mazajā “Zemitānu” desu darbnīcā tikai Manfrēds var iemācīt miesnieka arodu. Jo viņam meistara diplomā ierakstītas tiesības apmācīt mācekļus šim amatam. Un ar  to arodizglītību Vācijā ir tā. Darbs plecu pie pleca ar meistaru divu gadu garumā katru darbdienu. No rīta līdz vakaram. Tad Frankfurtē – kursi 2 nedēļu garumā, turpat teorijas eksāmens, un Manfrēds viņam varētu izrakstīt miesnieka diplomu. Bet, ja kāds gribētu iegūt Miesniekmeistara diplomu, tad vēl pieci gadi papildus jāstrādā meistara uzraudzībā. Tad Frankfurtē Miesniekmeistaru komisijas klātbūtnē jāuztaisa daudzi veidi gardu desu. No gaļas! Tad tu vari dabūt Miesniekmeistara diplomu un tiesības ņemt mācekļus! “Gunti, es tev biju apsolījis divos gados sagatavot miesnieku. Divi gadi nu ir pagājuši, neviens nav sagatavots. Visi aizmukuši. Jo bija jāstrādā no rīta līdz vakaram. Visu dienu uz kājām. Tas tiešām nav viegli. Arī Edgars tagad strādā Holandē, sakās tiešām lielā kautuvē. Stāv pie konveijera un no rīta līdz vakaram atdala govs kautķermeņiem priekšējo plecu. No rīta līdz vakaram. Priekšējo plecu. Dienu no dienas. Protams, viņš tur saņem divreiz vairāk, kā pie tevis! Gunti, bet savu mūža iespēju izmācīties par Miesniekmeistaru, iemācīties taisīt desu ne no sūdiem, bet no gaļas, to viņš ir palaidis garām. Jums tak latviešiem tik liela zeme! Tik zaļa zāle! Arī lopu, kā redzu, paliek gadu no gada vairāk! Bet kur jūs to gaļu liekat? Desas jūs tak taisāt no “Scheisse”. Es saku, “nu, mēs pārdodam tos lopus uz Lietuvu”. Manfrēds: “Bet kāpēc? Kāpēc jūs, latvieši, tā darāt? Taisiet taču desas! No tās gaļas! Un tikai no gaļas!” “Und hört auf eigenem Leuten Scheisse zu verfuttern! Und es wird sofort besser!”(10) “Tad arī Latvija būs glābta.” Bet kā tautai atkal iemācīt tādu desu, ne no sūdiem, bet no gaļas ēst? Jūs taču esat no tās atraduši! Tas tiešām nebūs viegli! “Und noch was“, teica Manfrēds. “Ich bin noch nie in 50 Jahren meines Berufslebens im Deutschland so viel und oft kontrolliert werden, wie in diesen 2 Jahren bei dir. Die statliche Veterinärin steht un guckt den ganzen Tag auf mich. Und Sie kommt immer wieder. Aber ich mache doch immer das selbe. Aber Sie kommt und guckt, kommt und guckt. In so einem kleinem Betrieb, wie deins. Ich habe öfters nur aleine gearbeitet, weil die Lehringe sind immer weckgelaufen. Und sie kommt un guckt, kommt und guckt. Nur einer arbeitet und einer guckt. Wie können die Letten das leisten? Wenn es so weiter geht, Du wirst Pleite gehen. Und auch Ihr ganzes Land.“(11)

Jā, un vēl divas lietas, saka Manfrēds. Ir jau pie jums arī kas labs. Pirmais, es pie mums, Vācijā, savā darba mūžā 50 gadu laikā ne tikai neesmu tik modernā uzņēmumā, kā pie tevis šeit, Iršos, strādājis. Es tādu pat Vācijā neatminos redzējis! Un otrais. Savos 52 darba gados es nekad neesmu taisījis tik labas desas, kā šeit. Jo mums Vācijā nav tik labas gaļas kā tev. Tev ir brieži, mežacūkas, savvaļas aitas, sumbri. Paskaties arī uz sava kaimiņa liellopiem. Tie tak arī bioloģiskie. Tikai iedomājies, ka mēs tos visus tagad desās! Un uz Vāciju prom. Bet desās! Nevis dzīvus lopus uz Lietuvu! “Weisst Du, troz das die Letten stehend pinkelt, ihr habt gute Chanssen…“(12) “Ja es būtu jaunāks, pārceltos uz šejieni pavisam. Mani nolīgtie divi gadi nu ir garām. Bet es tev esmu atradis jaunāku meistaru, arī no Rastedes. Viņu sauc Maiks. Viņam vectēvs bija Miesniekmeistars, labs, pats pie viņa mācījos, viņa tēvs ir Miesniekmeistars, arī labs. Maiks un viņa brālis – viņi visi ir Miesniekmeistari. Tad lūk, Maiks ir ar mieru tūlīt pārcelties uz Latviju uz dzīvi, un taisīt tev desas tikai no labas gaļas. Žēl, ka pats es neesmu jaunāks. Kādas te ir iespējas! Jūs, latvieši, to paši pat neapjaušat.”

Nu tāda man tā saruna ar Manfrēdu. Viņam uz to mūsu latviešu lietu ir savs, vācu miesnieka skats. Drauga skats!

Tulkojumi:
(1) “Latviešu lielākā problema ir, jūs taisāt desu no sūdiem! Tik tiešām. Tā ir jūsu lielākā problēma.”
(2) “Tas ir ļoti, ļoti svarīgi!”
(3) “Sūds iekšā”
(4) “Desas bilde ir ļoti svarīga”
(5) “Tas ir ļoti, ļoti svarīgi! Tas ir pat svarīgāk, kā tas pirmkārt!”
(6) “Miesnieks, kas tāvus čurā, ir cūka!”
(7) “Miesniekmeistars Manfrēds”
(8) “Tikai daļēji”
(9) “Ar skoteli – ļoti, ļoti svarīgi. Tīrība mūsu, miesnieku, lietā – tas ir augstākais bauslis. Jo citādi prece neglabājas. Tu iznāc no tualetes, tur stāvus pačurājis, rokas pēc tam nenomazgājis un pieskaries pēc tam cepamdesai 0 tad vari to vairs nevakuumēt, vari tūlīt sviest prom! Ja latviešu miesnieki iemācīsies čurāt sēdus, tad jums, latviešiem, vēl ir cerība!”
(10) “Un izbeidziet pašu ļaudīm izbarot sūdus! Un ar reizi jums kļūs labāk!”
(11) “Un vēl kas. Es sava darba mūža piecdesmit gados kopsummā tik daudz un tik bieži neesmu ticis kontrolēts. Jūsu valsts vetārsts stāv un skatās uz manu visu dienu. Un viņa nāk vienmēr atkal. Bet es daru vienu un to pašu. Bet viņa nākun skatās, nāk un skatās. Tik mazā uzņēmumā kā tavējais. Bieži es strādāju tikai viens, jo mācekļi vienmēr aizmuka. Un viņa nāk un skatās, nāk un skatās. Tikai viens strādā, bet otrs skatās. Kā jūs latvieši to varat apmaksāt? Ja tas tā turpināsies, tu izputēsi un arī visa jūsu valsts.”
(12) “Tomēr zini, neraugoties uz to, ka jūs latvieši čurājat stāvus, jums ir labas izredzes…”

Dr.Guntis Belēvičs, 24.05.2010 15:50

Versija 1.1 24.05.2010.16:52